«Pret stulbumu paši dievi cīnās veltīgi.» Šādu skarbu teicienu no kāda Latvijas «simts gaišāko prātu» pulciņa izpelnījās klusiņām pirms Jāņu brīvdienām pašu vairākuma atbalstītais, kaut iepriekš atbildīgās komisijas noraidītais priekšlikums pasargāt skolēnus no netikumiskas audzināšanas.
Protams, kurš gan ies balsot pret tik cēlu ieceri, lai kas to būtu ierosinājis un kas aiz tās slēptos. Taču slēpjas gan, bļaudams skaļāk par skaisto apņemšanos, ko gluži kā pūpēža ārējo daļu grezno tikai pliks lozungs. Uzspiežot stiprāk, nokūp tukši neziņas un neizpratnes dūmi. Izrādās, neviens no «gaišajiem prātiem» tā arī nav spējis definēt, kas īsti ir tikumisks un kurš skolā spēj to apdraudēt!
Vārdnīca tikumu, kas ir viens no mūsu tautas mīļajiem cēlvārdiņiem un parasti saistās ar darbu, skaidro dažādi. Piemēram, kādā interneta sarakstē, ko ierosinājis vecāku vaicājums par tikumības robežām un skolotājiem, minēts, ka šis iekšējais virzītājspēks ir paražu un sabiedrības prasību noteikta normu sistēma, kas regulē cilvēku attiecības un pienākumus savstarpēji un pret sabiedrību. Cits piebilst, ka tikums ir pastāvīga un stingra nostāja – gatavība darīt labu, kas ļauj cilvēkam ne tikai tā rīkoties, bet arī dot no sevis labāko. Katrā ziņā tas ir kāds fundamentāls iekšējs pamats jeb kods, kas tavu cēlumu parāda ne tikai staltajā stājā un gaišajā acu skatā, bet pirmkārt vārdos un darbos. Taču visbūtiskākais – iegūstams tikai ģimenē!
Skola, kura nu saņēmusi likuma spēku regulēt lielo arī mazā cilvēka virzītājspēku, var vien to paspilgtināt un nostiprināt. Cauri laikiem tāds arī ir bijis izglītības mērķis, kas vienmēr saistījies ar labo, progresīvo un inteliģento, ko vada sabiedrības gaišākie prāti. Pēkšņi šķiet, ka tie kļuvuši tumši, tāpēc centīsies mūsu bērnos iepotēt dažādas nejaucības. Vai akli neredzēt, kādi morāli graujoši mācību materiāli nez no kurienes ielavījušies skolā.
Pat ja tā būtu! Ne jau likums der zālēm. Tāpat varētu noteikt, ka obligāti jāsveicinās, jādod vieta un palīdzīga roka vecākam cilvēkam, jāpalīdz mammai un tētim mājas darbos, jāaizstāv vājākais, jāuzmundrina neveiksmēs un jāmierina bēdās. Tās visas ir ļoti labas lietas, taču likums ieliek rīksti subjektīvās rokās, kas parasti spēj panākt vien pretēju efektu. Turklāt pareizas un cēlas rīcības, ko saprotam ar vārdu «tikumība», mācībstundas pirmkārt notiek ne jau valdībā, bet mājās, kas ļauj nostāvēt pretī visiem sliktā un nepareizā vējiem. ◆
