Leģendārais Irbīte, savus darbus, kas tapuši ar pasteļu krītiņiem uz jumta papes jeb ruberoīda, pārdevis par nelielu naudiņu, dāvājis garāmgājējiem vai iemainījis pret kaut ko noderīgu. Lielāko tiesu gleznotājs klejojis basām kājām, neticami ātri gleznojot, un, kā pats izteicies, – «pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas». To var saprast, jo basas kājas Irbītem bija arī ziemā. Viņš uzskatījis par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos. Viņu interesējusi galvenokārt noskaņa, ne sižets. Tie ir pilsētu nomaļu skati, sadzīviskas ainiņas, šķietami necilais: sašķobījušās būdeles, tirgus burzma, lētas bodītes un māju pagalmi. Pasteļi viņam patikuši tāpēc, ka ar tiem varējis ātri strādāt, un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Tāpat arī darba virsma nav prasījusi daudz līdzekļu un pūliņu. Bija tikai jāsavāc jumta pape vai smilšpapīra gabali.
Nezinu, kā mana tante to ieguvusi, bet man no viņas mantojumā ir baskājainā meistara darbs – pilsētas nomales mājele ar tās iedzīvotāju apveidiem pagalmā. Uz melnas pamatnes veikls štrihs, mazi spilgti krāsu akcenti, pat nervozas līnijas, uzlasot ēkas detaļas un koku apjomus. Nelielajam darbam kādreiz nepievērsu uzmanību, tas «nelīda acīs» – nepieprasīja uzmanību. Tāda varbūt ir pasteļa daba.
Ar pasteli jeb, kā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne saka, krāsu putekļiem saskāros studiju laikā, kad uzskicēju tēva nozvejotās vēdzeles. Tās bija tik smalkos un skaistos toņos, ka neko citu no gleznošanas tehnikām nevarēju piemērot tik jūtīgam uzstādījumam. Tad vēl pa kādam vasaras studiju darbam, un pasteļu krāsu kaste iegūla plauktā. Trauslie krītiņi lūst un saberžas, var teikt, ka tie ir gana neērti līdznešanai, un pamazām tie tika nolikti malā. Priekšplānā iznāca akvarelis, šad tad eļļas krāsas un krāsu putekļu kaste pārklājās ar putekļiem. Līdz pagājušajā nedēļā pasteļglezniecības meistardarbnīcā Induļa Landaus vadībā smalkie krītiņi no jauna parādīja savu dabu.
Visam savs laiks. Labas grāmatas var lasīt vairākkārt. Un katru reizi tur var atrast kaut ko jaunu. Vienkārši izpratne cita. Saskarē ar pasteļglezniecību noticis tieši tāpat. Stāsts nav tikai par tehniku vai krītiņu kvalitāti. Stāsts ir par iedziļināšanos un mēģināšanu tuvoties kaut kam būtiskam.
