Daudz šķēpu šogad tiek lauzts par un ap skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Un paradoksāli – nevis par pasākuma māksliniecisko daļu – kas izdevies, kas mazāk izdevies. Ko varbūt nevajadzēja, bet ko tieši pretēji vajadzēja likt pasākuma scenārijā. Šobrīd pārsvarā visas diskusijas un publiskās domapmaiņas norit tikai un vienīgi ap dziesmu svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā piedzīvoto daudzu bērnu ģībšanu Mežaparka Lielajā estrādē. Un tam visam pa vidu tika apspriesta izglītības un zinātnes ministres atbildība un demisionēšana vai palikšana amatā. Protams, kaut kas šajā procesā ir nogājis greizi. Kādi atbildīgie ir palaiduši garām kādas nianses, kas noveda pie bērnu veselības problēmām. Un noteikti tam par iemeslu šoreiz nebija laikapstākļi, kas šogad kopumā bija pat pārsteidzoši labvēlīgi šādam liela mēroga bērnu pasākumam, jo nebija ne pārāk liels karstums, ne arī auksts. Tātad iemesli šai ķibelei jāmeklē citur. Un paldies veselajam saprātam, ka ministre neatkāpās no amata, jo tas būtu vairāk nekā neizprotami, ja tas notiktu. Tad būtu gana skaidrs, ka upurjērs ir atrasts, un problēma tiktu iemesta tālākajā pagraba stūrī. Taču līdz ar ministres palikšanu amatā jautājums tiks gana rūpīgi izvērtēts, un atbildīgie (es tiešām gribu uzsvērt vārdu – atbildīgie, nevis vainīgie) tiks konstatēti, kļūdas saprastas, un nākotnē vairs tādas situācijas neatkārtosies, par to esmu pārliecināts. Protams, ja būs nopietns iemesls, gan atbildīgie saņems atbilstošu sodu.
Tomēr būtiski ir saprast – nav noticis nekas ārkārtēji traģisks, kā to cenšas pasniegt atsevišķi indivīdi, tādējādi cenšoties radīt kārtējo histērisko raganu medību iemeslu. Protams, nav normāli, ja bērni noģībst pasākumā, uz kuru viņus ir palaiduši vecāki, uzticoties citiem pieaugušajiem, ka ar bērnu viss būs kārtībā. Arī mana meita iepriekšējos svētkos piedalījās kā dejotāja, un visu pasākuma laiku es uztraucos, vai bērnam viss ir kārtībā, vai paēdusi, vai jūtas labi. Katrā ziņā es pastāvīgi kontrolēju situāciju, ar viņu sazinoties. Arī apmeklējot viņu pagaidu naktsmājās. Manuprāt, esam atkal aizmirsuši būtisku lietu – priecāties par svētkiem. Tā vietā mēs gānāmies par nebūšanām un kļūdām. Varbūt pajautāsim bērniem – kā viņi vērtē pasākumu? Vai gribēs piedalīties arī nākamajos svētkos? Jo tie ir viņu svētki. Viņu grūtais darbs. Un nevis kārtējais pasākums, kur pieaugušajiem pavicināt kaujas cirvjus un atkal čīkstēt, ka viss ir slikti. Starp citu – cik no raganu medniekiem paši noskatījās kaut vienu koncertu, kaut vienu bērnu priekšnesumu? Būtu interesanti uzzināt…
Pretskats
00:00
16.07.2015
91