Kad «Islāma valsts» kaujinieki Irākā, bruņojušies ar milzīgām «kuvaldām» un urbjiem, triumfējoši iznīcināja aptuveni 2600 gadu senās asīriešu skulptūras un citas mākslas vērtības, parūpējoties, lai to redz visa pasaule, visticamāk, viņi sajutās kā varoņi un taisnības nesēji. Novākti taču elki, dievības un visādi citādi neizprotamas mītiskas būtnes un spārnotas lauvas, kas, kaujiniekuprāt, likuši riebumā savilkties viņu Visaugstākajam!
Mākslas pratēji un vienkārši mīļi, skatoties ārdošos uzņēmumus, savās dvēselēs reģistrēja pavisam citas izjūtu un pārdomu svārstības. Piemēram, par izglītības, zinātnes un kultūras jautājumiem atbildīgā organizācija UNESCO šo mērķtiecīgo uzbrukumu nosauca ne tikai par kultūras traģēdiju, bet arī vardarbības un naida kurināšanu. Seno dievību attēli sen vairs nav pielūgsmes objekti, bet brīnumaini saglabājušās liecības, kas ziņo par tā laika ļaužu izpratni un varēšanu. Sadauzītas gabalos uz muzeja grīdas tie ir kā sacirsti cilvēces vēstures sakņu posmi. Cik stabila tur vairs stāvēšana…
Taču šajā kādiem taisnīgajā, citiem traģiskajā notikumā ir vēl kāda ļaužu grupa. Varbūt pat vairākas un vairākumā, kam lielā viļņošanās neizraisīja nekādu rezonansi. Nezinošie un vienaldzīgie, kuriem senās skulptūras ir parasti akmens bluķi, kurus apstrādājusi vien prasmīga un ne tik reti sastopama cilvēka roka. Līdzīga tai, kas darinājusi plauktā stāvošo un nedaudz noputējušo ziloņu figūriņu kolekciju «biznesa veiksmei un mājas mieram» vai vienkāršu smuku «sētas mietu». Kāda tur senatnes elpa vai elkdievība!
Tā šādi notikumi, priekšmeti, vārdi un darbi kā lakmusa papīra rullis veļas mums pāri, iekrāsojot dzīves nostājas toņus. Liekas, nu kas gan tur liels – mazāk zināsi, mierīgāk gulēsi! Tomēr diez vai ilgi sanāks tāda mierīga snaušana uz vienaldzības cisām. Psalmi min, ka «cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj». Apkārt pulsē pārāk īstas un nozīmīgas patiesības, kuru ignorēšana ne tikai neieved ilgotajā piepildījumā, skaistumā un mierā, bet beigās nobeidz kā kukaini uz ātrgaitas šosejas automašīnas loga stikla. Izrādās, ka pie vainas bijusi elementāra nevēlēšanās ieskatīties dziļāk tajā, kas spēj tevi glābt. Negribu būt cūka, kuras priekšā tā arī nenokaisīs nevienu īstu pērli! ◆
