«Mans radinieks uz dzimšanas dienu atsūtīja apsveikumu baltkrievu valodā. Sapratu, kas tur rakstīts, jo bērnībā lauku skolā biju to mācījusies. Taču vēlējos viņam pajautāt – ko māžojies un vēlies panākt?! Kam mums šī valoda, ja ļoti labi saprotamies krieviski,» kādā sarunā atzina man pazīstama baltkrieviete, kuru pirms aptuveni 40 gadiem padomju sadale bija atmetusi no Gomeļas uz Jelgavu.
Darbojoties žurnālistikā, esmu pieradusi pie viedokļu un uzskatu dažādības. Cenšos ieklausīties un nevienu par to netiesāt, jo ne jau es tas taisnais lineāls, kas noteiks pasaules kārtību un kura priekšā būs jādod norēķins. Tomēr šie vārdi lika iekšēji notrīsēt kādai dvēseles stīgai, atsaucot atmiņā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito sākumu sabiedriski politiskās vētras.
Tā bija Groduma ķērcošā balss un moldāvu dzejnieka Grigores Vieru līdz nervu galiem atkailinātie un smeldzīgie vārdi, kas 1986. gadā «Mikrofona» dziesmu aptaujā, atskanot «Dzimtajai valodai» uzrāva gaisā klausītājus. Nelīdzēja ne «15 draudzīgo kaimiņu republiku» tautas tērpos saģērbto meiteņu iznāciens, ne centieni mīkstināt ķērcienu, ne citi kušināšanas mēģinājumi. Visiem bija skaidrs, ka «dziesma nav par krekliem, bet sirdsapziņu» jeb smiekliem, asarām, sāpēm, klusumu un sevi pašu, kas var būt tikai tajā valodā, ko dāvājusi māte, un ir neatņemams spēks. Kā augonis totalitārisma laikmetā, jo ir sīks, nesaprotams un tāpēc bīstams!
Varētu šķist, kas gan tur liels atlaist dzimto valodu, ļaujot domu un vārdu krūkām piepildīties ar tekstu straumēm citā mēlē. Arī intensīvajai rusifikācijai, kas plosījās padomju ērā, sen norauts stopkrāns, krievu valodai kļūstot par vienu no svešvalodām, ar ko bērniem no 6. klases pamežģīt smadzenes. Galu galā tā ir liela bagātība zināt citas mēles, jo tikai oriģinālā izbaudāma komunikācijai nodoto izjūtu nianšu buķete. Tomēr nespēju piekrist, ka valoda ir gluži kā valūta. Nav svarīgi kāda – ar ozoliem, lašiem, tiltiem, durvīm un karalienēm –, ka tikai būtu lietojama maksāšanai! Ne velti valoda pieder pie nacionālās identitātes veidojošiem faktoriem, bez kā dvēseles esība slīgst neskaidrības muklājā. Tāpēc tā joprojām ir spēks, kas nevien nostāda stingri uz kājām, bet ļauj iepazīt vārdos tik grūti definējamo dzīvības liesmu. «Kad tu nespēsi vairs it nekā/Ar debesīm, zemi tu klusēsi,/Tas būs tavā dzimtajā valodā.» ◆
