Normālu skolnieku vajadzētu šausmināt ziņai, ka aizrit brīvlaika pēdējā nedēļa. Tāds nu izstrādājies stereotips, lai gan, pamatīgāk pakustinot «pelēkās šūniņas», pats sāc atcerēties, ka tieši 1. septembris ar visu iešanu pie V.I.Leņina pieminekļa bija tīri jautra padarīšana. Man palaimējies iet pat pie diviem – pirms tā, ko jelgavnieki atceras Centrālajā jeb tagad Hercoga Jēkaba laukumā, vēl viens stāvēja stacijas tuvumā, kur tagad Lāčplēsis. Pie tam ne brīdi abi nestāvēja reizē – naktī pirms centra pieminekļa atklāšanas pie stacijas esošais tika aizvests nezināmā virzienā, bet agrākā postamenta vieta pēkšņi apauga ar zaļu zālīti.
Pēc Ļeņina apmeklējuma sekoja citi prieki – bumbu vai ūdens rotaļas jaunākajās klasēs vai vēl kādas citas rotaļas vecākajās klasēs, jo pirmajā dienā mācīties jau vēl nelika (ceru, ka šī tradīcija saglabājusies, arī augot bez Ļeņina modrās uzraudzības). Tik sen taču nebijām tikušies, gandrīz trīs mēnešus. Nu tā, atsevišķi, viens ar otru vai otrs ar trešo, noteikti bijām, bet visi kopā – trīs mēnešus kā likts.
Atceroties tos senos laikus, padomāju, ka nav jau ko brīnīties, ja Jelgavas Bērnu mūzikas skolas audzēkņi uz mācību nometni nedēļu pirms oficiālās sezonas sākuma ierodas ar prieku. Pieļauju un ticu, ka kāds ir ļoti nogaidījies pēc sava instrumenta un nošu burtnīcas ar iemīļotajiem skaņdarbiem. Drīzāk jau tomēr pēc saviem ikdienā brīžiem pat ne tik ļoti mīlētajiem skolas biedriem.
Un kāda ietilpība ir šādiem nieka trim mēnešiem – kas tikai viss nav sakrājies, draugam vai draudzenei neizstāstīts. Tagad padomāju, ko esmu darījis iepriekšējos mēnešos, un visbiežāk nonāku pie traģiskas atziņas – neko.
Nu, uzrakstīti tik un tik rakstiņi avīzei (kas gan tos, izņemot priekšniecību, īpaši skaita). Bet vai tad to var salīdzināt ar Pitagora formulas apgūšanu vai dalību Dzejas dienām veltītā, kā toreiz mēdza teikt, montāžā, kas varbūt būtu iedzinusi riebumu pret dzeju uz visu mūžu, ja ne tāda klases audzinātāja kā literatūras skolotāja Ruta Rulle, kas varbūt nemācēja piespiest mīlēt tieši Raini, bet vismaz kādu dzejdari jau nu noteikti. Tieši tik daudz, lai 1. septembris vienmēr būtu nedaudz skumjš. Vienalga, cik pašam gadu. ◆
