Deviņdesmitajos gados bija interesanti mācīties skolā, jo tas bija laiks, kad izglītības sistēma pārgāja no padomju ideoloģijas propagandas gandrīz vai ikvienā mācību priekšmetā uz demokrātiskai pasaules sabiedrībai ierastām mācību programmām, kas sev līdzi nesa daudz lielāku brīvību arī literatūras tematikā. Vienā mirklī no mācību klāsta, sevišķi latviešu un pasaules literatūras stundās, pazuda padomju jaunatnei «vēlamie vērtīgie» gara darbi, to vietā ienākot dažbrīd pat ļoti pārdrošiem literatūras sacerējumiem. Joprojām atceros tolaik jaunā rakstnieka Jāņa Einfelda grāmatu «Mēness bērns». Manās rokās tā nonāca absolūti nejauši, lai gan, no otras puses, visai likumsakarīgi – literatūras skolotāja to iekļāva obligātās literatūras sarakstā, uzdodot izlasīt jaunā rakstnieka grāmatu un tad par to sagatavot recenziju.
Ļoti miglaini atceros, ka stāsta galvenais varonis bija jaunietis, kurš it kā dzīvoja tieši deviņdesmitajos gados un saskārās ar visām tam laikam raksturīgajām problēmām un ikdienu, tajā skaitā sevis meklējumiem, iekšējo cīņu. Kas mani mazliet pārsteidza – leksika, kas brīžiem cirta ausīs, acīs un prātā. Manā pie «labas kvalitātes literatūras» pieraduša pusaudža uztverē «Mēness bērns» balansēja uz šodien likumu līmenī nostiprinātās tikumības robežas, jo atsevišķi izteicieni grāmatā bija gana trekni. Tomēr pēc grāmatas recenzijas prezentācijas stundā es tā pa īstam sapratu – bet tā taču ir mūsu ikdiena ar visiem raksturīgajiem izteicieniem.
Un, skat, pēc 20 gadiem lasu medijos, kāds ārprātīgs pseidoskandāls radīts no smieklīga incidenta Rīgas skolā, kur skolotāja mācību stundā uzdevusi analizēt dzejoli, kas satur rupjus lamuvārdus, par ko skolotājai pēc sūdzību saņemšanas izteikts aizrādījums. Turklāt daiļrunības paraugs – Rīgas pašvaldības vadītājs – tagad izvērtēs visus skolās lietotos mācību materiālus, vai tie atbilst normatīviem. Kā tas viss atgādina tos laikus… Varbūt tad vispār sāksim dedzināt «nepareizās» grāmatas? Ir taču tik daudz dažādu klasikas darbu, kurus autori sašmucējuši ar rupjībām vai vismaz uz tikumības robežas balansējošām frāzēm… ◆
