«Pēc nāves Solors nonācis Ēnu valstībā – noslēpumainā pasaulē, kur mājo aizgājēju dvēseles. Kā trauslas ēnas tās parādās no tumsas un miglas, lai paustu savus sapņus, cerības un ilgas. Visbeidzot starp ēnām Solors satiek Nikiju. Tagad viņi var būt kopā,» tā ieskicējas Latvijas Nacionālajā operā un baletā iestudētās Ludviga Minkusa baleta izrādes «Bajadēra» pēdējā stunda, kuras laikā uz skatuves netrūkst ne grācijas un trausluma, ne noslēpumainības un profesionalitātes.
Kur nu par profesionalitāti – tā izrādi caurvij no pirmās orķestra nospēlētās nots līdz pat brīdim, kad priekškars aizveras un atdala īstenību no pasaules tur, skatuves otrā pusē. Izrāde, kura paiet trīs elpas vilcienos, jo gaisu var ievilkt, tikai zālē iedegoties gaismai. Precizitāte līdz sekundes simtdaļai. Un tam visam apakšā smags darbs, par kuru skatītājs parastais, darba dienas vakarā apsēžoties operas nama krēslā, uzmanību koncentrējis vienā virzienā, var tikai nojaust. Par to, cik sviedru izliets, cik stundu pavadīts mēģinājumu zālē, atkal un atkal atkārtojot to pašu kustību, lai būtu perfekti. Cik vakaru iets mājās ar sāpošiem pirkstgaliem un pēdām. Tas viss, lai sagādātu prieku skatītājam. Skatītājs to tiešām novērtē, jo dažbrīd pat negribas mūzikas un grācijas piepildīto zāli pārtraukt ar dzidrākiem vai dobjākiem plaukstu sitieniem. Un tad pati no sevis atnāk doma – cik labi, ka ir cilvēki, kuri dzīvē ir savā īstajā vietā. Cilvēki, kuri dara to, kas viņiem sanāk vislabāk un kas viņus aizrauj, kuri ir saauguši ar savu sirdslietu, un abu izšķiršana būtu kā nogriezt puķei saknes, iespraust to atkal dobē un cerēt, ka tā turpinās augt. To uzreiz jūt, un neviļus gribas dzīvot līdzi. Nav pat svarīgi, vai tā ir deja, mūzika, uzņēmējdarbība vai skolotāja darbs. Ja pretī nāk tas nesataustāmais un nesaredzamais, bet ar kādu citu maņu vienalga uztveramais vibrācijas vilnis, ieslēdzas domino efekts, līdzi paraujot visus iesaistītos.
Ir taču pavisam cita sajūta skatīties priekšnesumu, redzot, ka tas nāk no sirds. Ģeogrāfiju, ķīmiju vai angļu valodu taču tāpat aizrautīgāk mācīties, ja pedagogs ir gan zinošs, gan tāds, kurš bez atgriezeniskās saites dzīvot nespēj. Ja tas, kurš ir tur priekšā, nav ēna, bet ar miesu un garu apveltīts organisms. ◆
