«Cenzs – Senajā Romā pilsoņu īpašumu periodiska novērtēšana viņu iedalīšanai attiecīgās sociālajās grupās,» vārdnīca velk, no kurienes aug kājas jēdzienam, kas mūsdienu ļaužu apziņā vairāk nozīmē uzskatu revidēšanu, lai tos šķērētu, cirstu un galu galā izmestu politiskās nelojalitātes mēslainē.
Cilvēkam, kas audzis un formējies padomju ērā un bijis kaut nedaudz saistīts ar iziešanu publiskajā ēterā, cenzūras rēgs ar lineālu visu mērīt pēc vienas «pareizās šnites» ir labi pazīstams. Tāpat kā izdzīvošanas treniņš ātri saprast noteikumus, par ko sabiedriskajā telpā drīkst un nedrīkst runāt. Tāpēc idilliskajā padomijā nesprāga mājas, negāzās lidmašīnas un negrima pasažieru kuģi, neļaujot visiem kopā izsāpēt traģisko mirkli un apmierināt ilgas pēc taisnīgas tiesas. Avīžu slejās kritikas kaulainie pirksti drīkstēja stiepties tikai līdz bezatbildīgo darbaļaužu un «činovnieku» neaizsargātajiem kakliem. Ideālā partija un tās vadītāji bija neaizskarami, sēžot savā greizajā paštaisnībā kā tuklas nieres taukos.
Mainoties varām un vērtībām, arī cenzūra kā no modes izgājusi kleita nonāca nolietoto mantu grozā, godā ceļot vārda brīvības gaisīgos kruzuļus. Kas tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā nenāca gaismā! Kā zem spiediena noturēts dzēriens pēkšņi gaisā šāvās «noklusētā patiesība», kas, kā likums, parasti bija neglīta un skumja. Un, lai gan latvietis parastais savā būtībā ir sērdienis, kuram nemitīgi kāds dara vai vēlas darīt vai tikai šķiet, ka dara pāri, viņam tas ir apnicis.
«Pārāk daudz slikto ziņu!» no nesmukuma noguruši mediju patērētāji, to vien saredzot virsrakstos, viļņos, bildēs un slejās. Tomēr – tāpat kā vēstītājs ir spogulis, izvēloties, kur stāvēt un kādā rakursā spoguļot, arī skatītājs un klausītājs pats lemj, kurā virzienā vērst acis un ausis. Kriminālā hronika un «degpunkti» nav vienīgie informācijas rupori. Bet ko, ja to nebūtu vispār?! Dzīvotu atkal rožainā ilūzijā, ka vienīgie noziedznieki ir tautas labuma izšķērdētāji, kuri pamanījušies no ceha iznest kilogramu desas vai mēģinājuši spekulēt ar kādu tur preču cenām.
Tāpēc dara nedaudz bažīgu, ka šis sauklis par tikai labām ziņām un nost ar sliktajām vēlreiz nāk modē, ko tāpat naski steidz izmantot vietējā politiskā vara. Nav jau brīnums, jo vecās kleitas nēsāšana nozīmē arī kritikas mazināšanu, augstākais, līdz vidējam vadītāju slānim, kā to paredz cenzūras noteikumi. Neredzēt, nedzirdēt un nerunāt! ◆
