Šķirstot dzeltenākas un izbalējušākas teju vai smiltīs birstošās katras dzimtas vēstures lappuses, kas ir tik plānas un trauslas kā kodes spārni, cits aiz cita rindojas notikumi un cilvēki, kuru esība toreiz, pirms gada, diviem, desmit, simt vai piecsimt, padarījusi mūs par to, kas mēs esam, devusi mums to, kas mums pieder, iemācījusi mums to, ko mēs zinām. Tie ir cilvēki, pār kuru mūža mājām šobrīd varbūt plešas dubļu krāsas ozollapu, zeltainu kļavlapu vai zaļu skuju palags un par kuru kādreizējo esību liecina vien apsūnojuši burti un cipari kokā un akmenī, atmiņas un nostāsti, kas ceļo no paaudzes paaudzē, atgādinādami par katra saknēm.
Iestājoties gada tumšajam laikam, klāt veļu (arī iļģu, garu, ķauķu, pauru un paurīšu) laiks, kas senāk tika turēts augstā godā. Tas iesākās ap Miķeļiem un kopā ar miglas vāliem kā nu kurā Latvijas pusē vēlās līdz pat Ziemassvētkiem. Pieminot mirušo dvēseles, līdz ar tumsu saimes ļaudis meta darbus pie malas un devās pie miera, lai netraucētu senču garus, kas tobrīd bija sākuši staigāt pa māju. Šajā laikā veļi arī mieloti, ēdienus un dzērienus nesot uz kapiem, atstājot uz virtuves galda, rijā vai pirtī. Ja, līdz ar gaiļiem ceļoties, manīja, ka cienasts ēsts (pat ja tur mielojušies meža zvēri un peles), tā tika uzskatīta par labu zīmi, ka mirušie ar visu apmierināti un arī turpmāk sargās māju un saimi. Latvieši arī paši nesmādējuši sarūpēto mielastu – vēdera prieki dzīvajām dvēselēm tomēr svarīgāki nekā tām, kas atrodas citā telpā.
Laikam ritot, veidi, kā godināt aizgājušos, mainījušies. Droši vien vairs nav palicis daudz saimniecību, kurās dvēselēm par godu tiek darīts alus un cepta maize, kas uz nakti tiek atstāta pirtī vai rijā. Tomēr drūmās oktobra un novembra dienas kā jāņtārpiņi izgaismo neskaitāmās svecīšu liesmas kapsētās un svečturos.
Karodziņi pie virsdrēbēm liecina, ka tepat, tepat ir gan Lāčplēša diena, gan diena, kad Jelgava atbrīvota no bermontiešiem, gan valsts neatkarības iegūšanas svētki, kuros pieminam visus tos, kas savu dzīvību atdevuši valsts brīvības vārdā. Tūkstošiem lāpu un svecīšu, domu un dvēseļu savērpjas vienā patriotisma pavedienā, ierakstoties kopīgā Latvijas gaismas ceļā. Kas es biju, tas tu esi, kas es esmu, tas tu būsi…
