Uz ielām un sētmalu kuluāros runā, ka vajadzētu izskaust kukuļņemšanu.
Uz ielām un sētmalu kuluāros runā, ka vajadzētu izskaust kukuļņemšanu. Tas ir pareizi. Kukuļnemšana ir slikta. Slikto izskaust – labi. Runāsim par mākslu. Nevar novilkt robežu starp mākslu ņemt un dot. Dzīvesmāksla. Abos gadījumos klusēšana kā dzīves mākslas nozare – būtiska. Tas gan vairāk ir kultūras jautājums. Kultūra un māksla viena otru ietekmē. Starp tām nav viegli novilkt robežu. Kukuļņemšanā un došanā notiek līdzīgi kā teātrī. Veras priekškars, lai dotu baudījumu skatītājiem. Bauda dodot, bauda ņemot. Vai var teikt, ka vieni deva, otri ņēma? Visiem bija labi. Aktieri saņēma aplausus, skatītāji – aktieru sviedrus. Jo vairāk apmeklētāju, jo augstāks sabiedrības kultūras līmenis.
Skatītāji ir atpūtušies, mākslinieki sevi realizējuši. Attiecības starp aktieriem un skatītājiem zināmā mērā ir līdzīgas ar kukuļa ņemšanu un došanu ārsta un pacienta starpā. Ieguvēji abi. Vienam ar laiku ir laba māja, bet otram – veselība. Kurš teiks, ka māja vai veselība būtu jāizskauž?
Liela māksla ir dot, tikpat liela – nedot.
Tā kā slimo cilvēku ir vairāk nekā noziedznieku, jautājums, vai vajadzētu izskaust kukuļņemšanu medicīnā, ir aktuālāks par to, ka šo tendenci vajadzētu, piemēram, izskaust tiesībsargājošo aprindās. Veselā miesā – vesels gars. Dodot gūtais neatņemams. Visbeidzot, kad dramaturgs aizies pie režisora ar kukuli, lai viņa gara darbu labi un veiksmīgi iestudē, kukuļņemšana vairs nebūs jāizskauž.
