Vai mums, latviešiem, ir savas tradīcijas mājas celtniecībā un tās apkārtnes veidošanā? Kuras ir tās, par kurām sakām – mājas ar dvēseli? Vai tāda sēta, kas aprakstīta «Straumēnos» ir pagātne un mums šķiet kaut kas putekļiem apaudzis?
Iegādājoties zemi mājas būvēšanai, šie jautājumi mūsu ģimenei kļuvuši ļoti aktuāli. Arī tāpēc, ka pēdējie septiņpadsmit gadi pavadīti īrētos dzīvokļos. Nu pienācis brīdis, kad ir iespēja radīt. Likumsakarīgi, ka mūsu rokās nonākusi Janīnas Kursītes grāmata «Latvieša māja», kuras ievadā autore raksta: «Mājas celšana, tās uzturēšana, apkārtnes izkopšana ir svarīga daļa no cilvēka patības. Tā raksturo gan cilvēku kā indivīdu, gan kolektīvu, kurā indivīds ietilps. Tautas arhitektūrai ir tāda pati vērtība, kāda ir latviešu dainām, pasakām, ticējumiem, tāda pati kā tautastērpiem.»
Ir bijis gan akmens laikmets, gan dzelzs laikmets. Nu, šķiet, iestājies plastmasas laikmets. Koku nomainījis lamināts un pakešu logi. Tas attiecas gan uz ēku fasādēm, gan uz to apkārtni. Cik tālu esam aizgājuši no savas latviskās būtības un tradīcijām ar slavenajiem eiroremontiem? J.Kursīte raksta: «Koka arhitektūra ir veidojusi un uzturējusi nozīmīgu daļu no mūsu būtības. Latvijas ainava grūti iedomājama bez kokiem.» Un ir tik silti skatīties uz tām mājām, kuru saimnieki izvēlējušies atstāt senos un sirmos kokus, savukārt citi, nocērtot tos kā nederīgus, dod priekšroku izravētajiem zālieniem. «Vecie latviešu ļaudis mīlēja kokus, un, iekām tie iešalcās vējā vai stāvēja klusi pusdienās un vakarā, tie bija auguši ļaužu dvēselēs.» (Edvarts Virza, 1960)
Kur no mūsu sētām pazuduši jasmīni, ceriņi, ābeles, pujenes un sniega bumbas? Japānas ķirsis latvieša sētā izskatās apjucis. Tik sakopts, tik perfekts, lepns un apjucis. E.Virza «Straumēnos» apraksta latvieša mājas apkārtni: «Augsts žuburains ozols kā zaļš erceņģelis sargā šo māju, un kļavas un liepas drūzmējas tam apkārt. Liela bērzu birzs tur silda saulē savas slaidās galotnes, un tās stāvi mirdz jums pretī spilgtā baltumā.» Šobrīd aizvien vairāk cilvēku tiecas pie savas būtības, izlaužoties no sabiedrības standartiem. Kāda zinātniece teic, ka latviešiem ir tendence asimilēties un pielāgoties. Mums jātiecas izrauties no uzspiestajiem standartiem ne tikai kā indivīdiem, bet arī kā tautai. Mūsos rezonē tas, kas ir ieausts mūsu dvēseles kodā. Tikai tas mūs piepilda, dod veselību un dzīvības spēku. Ceļojot tik ļoti sajūsmināmies par citu valstu iezīmēm ēku arhitektūrā, ēdienos un apģērbā. Tieši tāpat mēs varam veidot savu zemi, mājas un sētas. Prieks, ka Latvijā ir ģimenes, kuras mums rāda brīnišķīgu un ļoti dzīvu piemēru, veidojot latviešiem raksturīgas sētas un to apkārtni.
