Grūti to nosaukt par sagadīšanos, jo nu jau gadus septiņus visai regulāri dodos dažu dienu izbraucienos uz Liepāju. Tāpat vien, jo man šajā piejūras pilsētā nedzīvo ne radi, ne draugi, pat attāli paziņas ne. Varētu tos saukt arī par «kultūrbraucieniem», jo vienmēr cenšos saskaņot savus nelielos ceļojumus ar Liepājas teātra vai kāda koncerta apmeklējumiem. Tā kā vienmēr esmu bijis un palikšu Jelgavas patriots, nesākšu salīdzināt, kas man ļoti patīk «pilsētā, kurā piedzimst vējš», bet kas varbūt – ne tik ļoti.
Šoreiz izdevās noskatīties pirmizrādi – traģikomēdiju «Mīlestības neprāts», kas veidota pēc franču dramaturga un režisora Žoela Pomrā lugas «Abu Koreju atkalapvienošanās». Ž.Pomrā ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām mūsdienu Francijas teātrī, un tieši par šo darbu autors saņēmis visvairāk balvu. Liepājas teātrī izrādi iestudējis režisors Dž.Dž.Džilindžers. Dīvaini – būdams Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, savus šedevrus Dž.Dž.Džilindžers «ražo» tieši Liepājā. Lai gan kas tur dīvains, ja režisora rīcībā ir neliela, bet vai ikvakara būšanā uz skatuves rūdīta trupa, kas spējīga nospēlēt vai jebko. Un lai piedod JRT fani, tādi aktieri kā Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Kaspars Gods un par grēciņiem pelnīti peltais Edgars Pujāts citur Latvijā tik viegli nav atrodami.
Var jau teikt, ka luga bija ne tas lielākais šedevrs, bet izsmieties varēja uz nebēdu. Par ko? Paši par savām vājībām.
Lai neatpaliktu no modes un puslīdz kulturāla cilvēka statussa, kas par savu goda lietu uzskata pabūt Rēzeknes koncertzālē «Gors», nolēmu neatpalikt, bet devos gan uz citu pusi – koncertzāli «Lielais dzintars». Tā kā Lielās zāles jaukumus (izcilo akustiku) jau biju izbaudījis apmēram pirms mēneša, klausoties Imanta Kalniņa Septīto simfoniju, atlika pamēģināt, ko piedāvā Kamerzāle. Pārsteigums Latvijā pie Vestarda Šimkus ārišķībām pieradinātam klaviermūzikas klausītājam, ka Prokofjevu un Musorgska «Izstādes gleznas» var nospēlēt ne mazāk izjusti un dziļi, bet bez dažādi tulkojamām grimasēm. Tā, kā to darīja Antons Ļahovskis.
Ir mums Jelgavā brīnišķīgi mīļš kultūras nams un četri labi amatierteātri. Tomēr ir brīži, kad pārņem balta skaudība. Ir taču pilsētas ar profesionāliem teātriem, kas provincē spējušas savākt izcilu aktieru trupu un uzcelt koncertzāles ar brīnišķīgu akustiku.
