It kā pavisam citi laiki un pavisam citas iekārtas. Arī žanri citi. Tikai autors viens un tas pats. Imants Kalniņš. Tomēr cik līdzīgi aktrises Dinas Kuples lūpās izskan Anitas Sondores izteiktie vārdi par vienkāršo dziesmiņu bezgaumību režisora Rolanda Kalniņa filmā «Elpojiet dziļi». Tik līdzīgi kāda cita, mūsdienu kritiķa, spriedumiem. Proti, interneta žurnāla «Satori» 11. februāra numurā Armanda Znotiņa sacītajam: «Jau Imanta Kalniņa Sestā simfonija 2001. gadā tika raksturota kā radoša neveiksme – plakātiska, sentimentāla un monotona. Ņemot vērā to, ka mūzikā iespējami visādi pārsteigumi, līdz šim saglabāju naivas cerības, ka varbūt Septītā simfonija vairāk līdzināsies, piemēram, Piektajai vai Trešajai. Nekā – izrādās, ka par Septīto simfoniju vēl sliktāks ir tikai viens Imanta Kalniņa lielas formas darbs. Koncerts obojai un orķestrim… Jācer, ka šīm partitūrām nekad, nekad mūžā vairs nepievienosies ne Astotā, ne Devītā.»
Labs novēlējums Tavas 75 gadu jubilejas rītā, Meistar! Bet ne jau visi piekrīt kritiķim. «Ja komponistam piemīt spēja ar savu mūziku vienkārši radīt skaistas (mūsu laikmeta lamuvārds – zinu, zinu) skaņu gleznas, kurās klausoties ļauties sapņiem, tad, domāju, viņš būtu pelnījis arī kādu labu vārdu par savu mūziku. Kaut gan tas jau nav moderni – atzīt, ka mūzika ir vienkārši skaista,» seko zibenīgs komentārs no I.K. cienītāju rindām.
Esmu speciāli braucis uz Liepājas jauno zāli «Lielais dzintars», lai noklausītos šo pašu jau kritiķa nopulgoto Imanta Kalniņa Septīto. Kopā ar vēl «briesmīgāko» obojas koncertu. Noteikti neesmu pietiekami erudīts mūzikā, bet labprāt sagaidītu gan Astoto, gan Devīto simfoniju.
Un droši vien tieši sirdi plosošās noslēguma melodijas dēļ par labāko latviešu filmu vēl vienmēr uzskatu saturiski un intelektuāli galīgi nesamudžināto «Ezera sonāti». Tāpēc, ka vienkārši skaisti.
Un I.K., pats varbūt to neapzinoties, ar maniem laikabiedriem, kam nu jau krietni pāri 50, izdarījis vēl kādu svētīgu lietu, ko nespēja literatūras skolotāji (mūsējā bija laimīgs izņēmums). Iemācījis mīlēt dzeju. Vispirms jau dziedājām par alvas zaldātiņiem un ne pārāk pazīstamo Matisonu, lai uzzinātu, ka Mārim Čaklajam ir ne tikai «Dziesma par Napoleonu».
Un pirmais tā saucamās akadēmiskās mūzikas koncerts daudziem bija I.K. Ceturtā simfonija.
Bet pirmā izrāde, kur dzirdēju I.K. mūziku, bija liepājnieku «Princis un ubaga zēns». Uz to mani aizveda vecmāmiņa. Man patika, viņai – arī.
