Seko savai sirdij! Tāds ieteikums atskan īpaši lielajos dzīves pagriezienos, kas nu pienācis tūkstošiem skolu beidzēju, nemaz nerunājot par precēties, mainīt darbu vai visu dzīvi gribētājiem. Tikai – kur lai to sirdi atrod un kā lai klausa?!
Dzīves informatīvajā telpā, kas ņirb no krāsainiem un skaļiem redzes un dzirdes kairinātājiem, sistēmas lozungiem un prognozēm, vecās paaudzes piesardzības vai vēja, kas pārāk bieži iegriežas maciņos, tas nav nemaz tik vienkārši. Arī vientulīgais klusums, kad nomierināt satraukto prātu, izslēgt kāri spriedelēt un ieklausīties tajā tavā visdziļākajā, kas joprojām urd, mudina un čukst, mūsdienās nav lielā cieņā. Tehnoloģiju paaudze vairs nespēj aiziet uz vannasistabu bez gadžeta, no kura nākošie vadi un skaņas aizbloķējušas nēsātāja ausis. Nedzird ne «Labdrīt!», ne «Kā tev klājas?», bet, ja tas jau pāri mēram, jābīstas, ka zaudējam savus bērnus mākslīgajā ekrāna realitātē, kas bur krāsas, nemirstību un mūžīgus panākumus.
Tomēr zinām, ka laukā aiz loga pulsē cita īstenība, kas vairāk līdzinās cīņas laukam un labirintam, kur tikai pēc, iespējams, simta mēģinājumu, kritienu un sviedru izdosies tas skaistais un veiksmīgais gājiens. Bet mums bieži šķiet, ka visam jāslīd kā pa sviestu. Tāpēc arī tik ātri padodamies un viļamies. Arī tāpēc, ka neklausām sirdij! Taču tā spētu vest, ieteikt un, ja vajadzīgs, nest uz spārniem, iedrošinot tomēr mēģināt smagās inženierzinības, kas tā vien velk uz piemājas garāžu «saķimerēt» ko jaunu. Vai noraut stopkrānu pedagogu, vecāku un darba tirgus brēcienam aizpildīt patukšo tehnisko speciālistu nišu. Varbūt jau pēc dažiem gadiem kāds «garāžas ģēnijs» izgudros robotu, kas spēs to pašu, ko tu šodien aizdevies mācīties, un ko tad?! Pazaudēts laiks un gandarījums profesionāli izpaust savu vislabāko. Sen zināms, ka ne jau prasmēm darīt to vai šo darbu ir izšķiroša nozīme, bet sirds degsmei, kas vienīgā spēj izkausēt pareizo attieksmi.
Taču savu sirdi mēs vairāk iepazīstam, kad tā ir bezspēkā un sāpēs nogrimusi dzīves pārbaudījumos un sliktajās ziņās. Vai salūzusi, zaudējot mīlestību. Tad tā smilkst, sūrst un kliedz, vairs neļaujot truli ignorēt kā piekto riteni dzīves ratā. Tas vienkārši tāpēc, ka sirds esi tu pats!
