«Nedomājiet, ka esmu kāds īpašs dabas fenomens un uz mani neattiecas ne osteoporoze, ne ateroskleroze un citas manam vecumam raksturīgās kaites,» neslēpjot savas deviņdesmit pirmās gadskārtas tuvošanos, tikšanās reizē ar personālizstādes «Dialogi» Jelgavas skatītājiem atklāta bija Latvijas glezniecības granddāma Džemma Skulme. «Manā vecumā ir tikai divas iespējas – vai nu gulēt, vaidēt un augām dienām skatīties TV seriālus, vai – gleznot. Gleznot par spīti visam. Kā redzat, esmu izvēlējusies otro variantu, kur ne bez vainas ir arī mani pastāvīgie uzkūdītāji no fonda «Mākslai vajag telpu», kā arī citi labvēļi.»
Daudzie interesenti, kas neapmierinājās ar izstādes apskati, bet izmantoja iespēju tikties ar dižo mākslinieci klātienē, nebija vīlušies, jo Džemma demonstrēja īstu dialoga paraugstundu, burtiski spīdēdama inteliģencē un asprātībā, veikli satriecot pīšļos daža nelabvēļa vāji slēptos mēģinājumus paspīdēt ar politiski tendētām un mākslas izpratnē analfabētiskām pseidogudrībām.
«Kāpēc jūs bijāt pioniere, komjauniete, kompartijas biedre, savos darbos atainojot padomju tautas diženos sasniegumus komunisma celtniecībā?»
«Pirmkārt, pioniere es nekādi nevarēju būt, jo skolā gāju neatkarīgās Latvijas laikā, kad vēl nekādu pionieru nebija. Par komjaunieti varbūt arī varēju kļūt, ja ļoti pacenstos, bet mani toreiz vairāk nodarbināja bērnu audzināšana. Un par to komunisti – kāpēc tad tautas lielākā daļa par pirmo pēcpadomju Latvijas vadītāju vēlējās tieši kompartijas augsta ranga nomenklatūras darbinieku Gorbunovu?»
Tad sākas jauns uzbrukums. Uzrodas kāds «smukās» mākslas aizstāvis, ko acīmredzot sakaitinājuši tie Skulmes darbi, kas atdarina bērnu gleznošanas manieri (no sērijas «es arī tā māku…»).
Bet jautātājs ir viltīgs un cenšas «iegriezt» no citas puses: «Ko jūs domājat par tagad tik populāro Rotko un viņa dažādas krāsas laukumiem?»
«Ja ielūkojas dziļāk, Rotko neaizraujas ar vienkāršiem krāsas traipiem. Ieskatieties – zem virsējā slāņa ir vēl kāds, ar pavisam citu intensitāti,» Džemmas atbilde ir līdzsvarota un zinoša, kā jau glezniecības granddāmai pienākas.
Pirmais jautājums, ko dzirdu, atgriežoties no izstādes – nu kā, vai smuki? Smuki? Noteikti nē, Džemma taču aicina domāt, bet jēdzīgam dialogam vajadzīgi vismaz divi – mākslinieks un skatītājs.
