Pēdējos gados Latvijā populāri kļuvuši dažādi kūku un toršu konkursi, kuros saimnieces sacenšas izdomā, meklējot īsto garšu, krāsu, konsistenci un noformējumu, lai veikums būtu ne vien acij baudāms, bet arī kustu uz mēles un par gardo cepumu nevarētu pateikt neko citu, kā vien nostiept garu «mmmmm…». Lai pārsteigtu, tiek celtas ārā vecmāmiņu receptes, tās saglabājot nemainīgas vai pielāgojot savām garšas kārpiņām, gaumei un iespējām. Sevišķi pateicīgs ir vasaras pilnbrieds, kad dārzi un meži klēpjiem, groziem un spaiņiem mums dod ogas, augļus, sēnes un citus gardumus, ko ēst svaigā veidā vai likt starp biskvīta, biezpiena vai smilšu mīklas kārtām un pašās beigās vēl bagātīgi pārbērt noformējot.
26. jūlijā tiek svinētas Annas. Savulaik tā bija diena, kad raudzīti pirmie kartupeļi un burkāni, kauts pirmais auns, dzertas kāzas un zīlēta nākotne. Kāds ticējums vēsta – ja Annas dienā līst, tad rieksti neizdosies un būs tukšiem kodoliem. Bet cits lietus gadījumā sola daudz sēņu un slapju rudeni. Annas diena zināma arī kā Saimnieču diena. To bija nolēmuši nelaist garām Jelgavas novada seniori, kuri projekta «Latviešu kulinārā mantojuma popularizēšana» pasākumā Lielplatones muižā kopā aicināja Jelgavas novada saimnieces un jauniešus, lai pēdējiem tiktu nodotas prasmes ēst gatavošanā un veicināta izpratne par sabalansētu uzturu.
Meitenes kopā ar dažādu paaudžu saimniecēm gatavoja saldās un sāļās tortes, cepa cepumus, vārīja peldošās salas, meistaroja žagariņus. Tā bija abpusēja mācīšanās, komunicējot, patīkami un lietderīgi pavadot laiku un beigās pašu veikumu vēl notiesājot. Šī bija senioru un jauniešu otrā tikšanās – pirmajā dienas centrā «Zemgale» tika gatavotas zupas, bet šomēnes paredzēta nodarbība Zaļeniekos, kur varēs mācīties konservēšanu un augu žāvēšanu.
Ar katru gadu arvien attālināmies no senajām receptēm un zināšanām, ko savulaik lietā likušas mūsu vecmāmiņas, vecvecmāmiņas un viņu vecmāmiņas. Laiki mainās, nāk jaunas iespējas, bet gudrība paliek, ja tā prasmīgi tiek nodota nākamajām paaudzēm. Biskvīts, lai gan recepte viena, katrā mājā tomēr tiek cepts nedaudz citādi. Turklāt sevišķu garšu piedod dzīvā uguns, kas mīklai pannā liek celties pavisam citādi nekā elektriskās vai gāzes plīts cepeškrāsnī gatavotās kārtas. Nemaz nerunājot par neskaitāmajām marinēšanas receptēm – katrā mājā gurķīši tomēr garšo atšķirīgi.
Ir vērts ieklausīties vecmāmiņu padomos, pat ja liekas, ka pašam sanāk garšīgāk. Viņu atmiņa glabā daļu mūsu identitātes, un tautas identitāte, kultūra un kopība sākas ģimenēs, kas ir īstās tradīciju glabātājas.
