Latviju tikai no realitātes atrauts drosminieks vairs sauks par luterāņu valsti, tomēr viena skaitliski diezgan apjomīga minoritāte luterāņi tomēr ir.
Latviju tikai no realitātes atrauts drosminieks vairs sauks par luterāņu valsti, tomēr viena skaitliski diezgan apjomīga minoritāte luterāņi tomēr ir.
Reformācijas svētkiem tā kā vajadzētu notikt. Ne jau skaļi, ja ne pasludinoši, tad tieši tā, kā tam būtu jānotiek, – ar savas patmīlas, paštaisnības, pārgudrības, dusmu, visādu dvēselisku nelietību reformēšanu, klusu klusiņām, pie sevis vien. Bet baznīcās stāta, ka Luters 1517. gadā pielicis pie durvīm plāksnīti. Nu mēs ar plāksnītēm esam apkrāvušies savā apziņā. Var jau teikt, ka luterisms ir nobriedušu cilvēku ticība. Tomēr es teiktu – luterisms piedāvā būt briedušiem, bet tas ir piedāvājums, ko nespējam kaut kādā veidā saņemt vai saturēt. Vai arī varbūt pietrūkst laba nodrošinājuma kādā garīgā ceļa posmā katram individuāli. Varbūt Svētais Gars kļuvis par abstraktu jēdzienu, kam ar realitāti nav nekāda sakara. Lai nu kā tas būtu – Reformācijas dienā atkal par kultūru. Varbūt tāpēc vien, ka režisors Mihails Kublinskis žurnālistei Mārītei Balodei kādā raidījumā uz jautājumu par viņa attieksmi pret baušļiem atbildēja, ka desmit pastāvošajiem, viņaprāt, jāpievieno vienpadsmitais – tev nebūs baidīties. No tā, ka tevi nesapratīs, no pūļa, no savas pārliecības, no savas personiskās dzīves un personiskās atbildības, no daudz kā cita. Tev nebūs baidīties. Tas ir gandrīz tas pats, ko gribēja pateikt Luters. Esi drosmīgs dzīvot, jo ne jau tavi darbi, bet Dieva uzvara un mīlestība ir tā, kas visu dara dzīvu. Arī tevi.
