Pelēka, drēgna oktobra sestdiena vedina patverties no ikdienas, apkārt klīstošiem vīrusiem un apnikušās sadzīves vietā, kur koncentrēta jaudīga enerģija. Ja ir iestājies izsalkums prātam un garam, tad noteikti tas var būt muzejs.
Nacionālajā mākslas muzejā vienmēr ir, ko redzēt.
Liels pārsteigums ir cilvēku masa, kas ņudz majestātiskās celtnes vestibilā. Jāpārvar vismaz 30 biļešu gribētāju rinda, līdz varam atbrīvoties no mēteļiem. Arī garderobē apmeklētāju gana. Lieli, mazi un pavisam mazi savu tētu rokās. Pārsteidzoši! Šoreiz mūsu mērķis ir 4. stāva zāle, kas iekārtota vēsturiskās ēkas bēniņos. Tur var smelt smalkas krāsu laukumu attiecības no piecām «abstraktā reālisma» gleznotāja Raimonda Staprāna gleznām. R.Staprāns ir gan gleznotājs, gan dramaturgs, latvietis, kurš dzīvo Sanfrancisko, ASV.
R.Staprānam šoruden aprit 90. gadadiena, kas nevienu brīdi nav nojaušams, vērojot viņa darbus. Autors vienmēr pārsteidzis ar skaidrību, aktualitāti un stila tīrību. Četras ainavas un klusā daba tapušas pēdējo desmit gadu laikā, gleznojot katru dienu, pārdomāti līdzsvarojot tajās krāsu raksturu līdz maksimumam. Iepriekš viņa veikumu varēja redzēt 2006. gadā vēl nerekonstruētā muzeja lielajā zālē. Un pēc desmit gadiem meistars ar saviem pēdējo gadu darbiem atkal viesojas Rīgā. Gleznotājam darbi top ilgi, varbūt tāpēc pie tiem gribas pakavēties ilgāk, līdz mani iztraucē kāds mazs muzeja apmeklētājs, kas sajūsmā dipina pāri caurspīdīgajai stikla grīdai. Cauri tai saredzama pastāvīgās ekspozīcijas zāle stāvu zemāk. Arī tur zem biezā stikla pamanāmi slīdoši muzeja apmeklētāju stāvi. Muzejs ir ļaužu pilns.
Atceros nesen žurnālā lasīto, ko esmu fiksējusi sava tālruņa atmiņā. Reizēm informāciju, kas svarīga, uzticu mobilajai ierīcei, to nobildējot. «Iešana uz muzeju ir veselīga prātam… Ja vecāki brīvdienās iet uz lielveikalu, tad arī viņu bērni darīs tāpat. Bet, ja vecāki aizved bērnu uz muzeju nevis tāpēc, ka šodien lielveikals ir slēgts, bet gan, lai tur saturīgi pavadītu brīvo laiku, tad visdrīzāk interese arī vēlāk nepazudīs.» Labi teikts, un prātā nāk jezga, kas tagad virmo gaisā Jelgavā. Virmošana ir par potenciālā būvmateriālu lielveikala iesēšanos vietā, kas nav tam piemērota. Vairāk ir jābūt vietām un lietām, kas nav patēriņam, bet prāta izaugsmei. Protams, nebūt tam nav jābūt muzejam, bet gudras pilsētas raksturojošai būvei ar piepildītu saturu gan.
