Pēdējā gada laikā apmeklētās dažādās izstāžu norises vietas, kā arī izstāšu rīkotāju un potenciālo organizētāju izteikumi radījuši pārdomas par to, kas tad īsti ir laba, apmeklēta un sabiedrībpretskatsas interesi ieguvusi izstāde.
Pēdējā gada laikā apmeklētās dažādās izstāžu norises vietas, kā arī izstāšu rīkotāju un potenciālo organizētāju izteikumi radījuši pārdomas par to, kas tad īsti ir laba, apmeklēta un sabiedrībpretskatsas interesi ieguvusi izstāde. Punktu tam visam pielika saruna ar Ozolnieku tautas nama direktoru Raiti Krūmiņu.
Pirmais, kas bieži vien biedē organizatorus, bet nemaz nav noliedzams un biedējošs faktors, ir izstādāmo objektu veids – fotogrāfija, gleznas, monētas vai vēsturisku notikumu apkopojums stendos – tas viss ir interesants sabiedrībai. Jautājums drīzāk ir par to, kāds ir izstāžu pasniegšanas veids.
Tāpēc, otrais, kas ir būtisks izstādēs – to norises vieta. Ģ.Eliasa muzejā veidojot izstādes, var līst no ādas laukā, tomēr vairāk par citām katra nākamā apmeklētāju skaitu būtiski nepalielinās. Kāpēc? Tāpēc, ka uz muzejiem cilvēki nav pieraduši iet jebkurā laikā. Vai jums pazīstami cilvēki, kurus jūs neuzskatāt par dīvaiņiem, ja viņi, piemēram, pēc darba ieskrien Ģ.Eliasa muzejā, lai apskatītu gleznu izstādi? Domāju, ka ne.
Vērtējot izstādes kā svarīgu kultūras dzīves daļu, nepieciešams vērtēt arī iespēju, ka šo kultūrinformāciju nodot. Viens no variantiem radās kolēģim Mārtiņam Zviedrim – izstādes sabiedriskajā transportā, cits – izstādes plaši apmeklētās telpās, piemēram, kā pagājušo gadu Jegavas fotodienās – veikalos un dzelzceļa stacijās.
Varbūt tas sākotnēji šķiet pazemojoši, tomēr savu mērķi izstāde izpildīs efektīvāk – to būs apskatījusi daudz lielāka daļa sabiedrības.
