«Mums visiem ir bail no tuvības, un mēs no tās izvairāmies. Tā ir pārāk spēcīga un pieprasa, lai mums ir «seja», proti, pašapziņa, identitāte, pašcieņa un drosme pieņemt savu unikalitāti, un – vēl trakāk – lai mēs esam gatavi atdot to citam,» savā grāmatā «Apslēptais Svēto Rakstu garīgums» raksta franciskāņu mūks mistiķis Ričards Rors.
Vērojot cilvēku savstarpējo attiecību brīžam tik samudžinātos līkločus, šis nu ir kļuvis par manu šā gada citātu. Kā naglai pa pieri mistiķis pasaka priekšā savstarpējās mijiedarbības galveno nosacījumu, atstājot katra paša ziņā – meklēt vai nemeklēt savu «seju»!
Izrādās, dzīve nav nekāds teātris vai karnevāls, kur var uz nebēdu mainīt maskas, pieskaņojoties konkrētā mirkļa dramatiskajai intensitātei. Te raudošs bērns, te spārnus nokāris putns, te putojoša soda, uz kuras uzkritušas etiķa lāses, vai ar joni atrauta sakratīta dzirkstošā vīna pudele. Tēlu patiešām ir daudz. Kā Zigmara Liepiņa dziesmā «Dzejnieka karnevāls», kur tiek risināta tā pati tēma – dzīvot bez «gadiem pielāgotajām un pat pieaugušajām» maskām, kas gan ir ārkārtīgi grūti pat dzejniekam un pēkšņi realitāti spēj pārvērst smagā murgā.
To patiesi var arī saprast, jo tuvība ir pārāk spēcīga un bezsejnieki no tās izvairās, atgādina R.Rors. Īpaši pa ausīm tas sit mums, viensētniekiem, kuru mentalitātē iekodēta nosliece turēt visus izstieptas rokas attālumā un, dieva dēļ, nesākt pirmajiem sarunu klusuma smacējošā nepazīstamu cilvēku telpā. Taču bez tuvuma nav iespējams siltums un dzīvība, kas dod radošu spēku šajā dzīvē vissvarīgākajam – attiecībām!
Tomēr ne jau mentalitāte vainīga, un arī masku agresīvajai noraušanai nav īpašas jēgas būtiskā tuvuma nodibināšanā. Ja «seju» veido pašapziņa, identitāte, pašcieņa un drosme pieņemt savu unikalitāti, tieši tur jāmeklē iemesli, kāpēc tik ļoti gripas paturēt «gadiem pielāgoto un pieaugušo masku». Taču, tāpat kā katram mākonim ir zelta maliņa, arī «seja» ir iespējama. Tikai jāmeklē.
