Ziemassvētku kartītes. Daždažādas mantiņas un jauki, smaidoši, apaļīgi bērneļi. Varbūt no veselīguma kritērijiem pat pārāk apaļīgi, ja vien tās būtu mūslaiku kartītes. Bet tagad, kopš izdomāti daudz modernāki apsveikšanas veidi no jebkura attāluma, pastkartes sūta vien retais. Arī blakus tikko aprakstītajai idillei redzams gadskaitlis – 1916.
Šis satriecošais stends blakus daudziem citiem eksponātiem redzams netālajos Valgundes pagasta Mangaļos. Kāpēc satriecošais? Tāpēc, ka blakus pastkartēm ar smaidīgajiem bērneļiem sarindotas fotogrāfijas ar bedrēm un tranšejām, kurās guļ vīri jau sastingušiem vaibstiem. Esam Ziemassvētku kauju muzejā, kur valda 1916. (pēc jaunā stila – 1917. gada) Ziemassvētki, un tāda bija tā laika realitāte. Pastkartes daudziem bērneļiem ja arī sasniedza adresātu, tad, ļoti iespējams, sūtītāja vaibsti jau bija sastinguši Tīreļpurvā – Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju. Cik baisi ar savu statistisko vienaldzību izskan šāds «aptuveni», kad runa ir par vēl relatīvi nesen dzīviem un spēkpilniem vīriem un jaunekļiem.
Šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā gudri vīri un sievas konferencē «Ziemassvētku kaujām 100 gadi» analizēs sīvo cīņu kultūrvēsturisko mantojumu. Šķiet, labāk par Aleksandra Čaka «Mūžības skartajos» teikto gan to precīzāk novērtēt nav iespējams: «Zemgaliešu vīri,/Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:/Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,/Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,/Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa /Augšup celtu visu savu tautu.»
Faktiski Ziemassvētku kaujas bija pirmās, kurās latviešu strēlnieki vairāk vai mazāk apzināti devās cīņā nevis kā cariskās Krievijas armijas kareivji kādā no Pirmā pasaules kara frontēm, bet kā latvieši – lai atbrīvotu tolaik vēl tikai progresīvos prātos kā vīziju mītošo Latviju no vācu iebrucējiem.
Diemžēl sekmīgajam pārrāvumam, kas krievu armijas štābos sākotnēji bija iecerēts, lai caram kā Ziemassvētku dāvanu pasniegtu Kurzemes galvaspilsētu Jelgavu, turpinājums nesekoja. Palika vien aptuveni 9000 sastingušu kareivju un Ziemassvētku kartītes ar omulīgiem bērneļiem. Bet arī apziņa, ka «cīņā iet ir brīvu vīru daļa».
