Nāc, pastaigāsimies pa piramīdu! Man tevi tiešām vajag. Ne velti amerikāņu psihologs un filozofs Abrahams Maslovs to sakārtojis vairākos uz augšu vedošos līmeņos, kas atgādina daudzskaldni ar kopīgu virsotni, un devis tai vajadzību vārdu. Ēģiptes piramīdas simbolizēja uz debesīm vedošas kāpnes. Varbūt tādas ir arī cilvēka vajadzību piramīdā?
Vajadzība tiek traktēta kā iekšēja nepieciešamība, bez kuras cilvēks nekādi nevar šajā dzīvē iztikt. Skaidrs, ka, saskaitāmas dienas padzīvojot badā un bez ūdens, neguļot un nerodot pajumti no aukstuma, sniega, lietus un vēja, arī manas dienas būs kā pārtrūkušas krelles. Taču esmu jau liela meitene ar skaidru prātu, lai prastu par sevi parūpēties. Piramīdas pirmais stāvs arī ir gana plats un garš, no kura turklāt «zemāk par zāli» nenokrist. Pietiek laika mācīties staigāt un turēties. Ja ne – ceļš ved uz naktspatversmēm un labdarības zupas virtuvēm, lai nebūtu banāli jāmirst, izkrītot dzīves pamatmācības eksāmenā.
Taču man tevi ļoti vajag, kāpjot augšup pa vajadzību piramīdas debesu kāpnēm. Vai tu mani pasargāsi, kad apstākļi metīs bīstamu kūleni un gaisīs viss līdz šim ierastais, radot trauksmi un melnas nākotnes krāsas? Vai mierināsi un stāstīsi, kas notiek, jo arī objektīvas informācijas trūkums būvē nedrošu emocionālo māju, ko vilkam nopūst nieka izelpā. Un, kad tas būs cauri, vai būsi pietiekami atvērts un iekļaujošs, lai tavā klātbūtnē es justos piederīga un mīlēta? Arī tā ir vajadzība, kas, palikusi tukšā, kaltē dvēseli, līdz tā kļūst kā vēlā rudenī sačākstējusi un tāpēc viegli uzliesmojoša lapa. Varbūt tamdēļ tik bieži plosās emocionālo mūža mežu ugunsgrēki?! Pietrūkst mīlestības!
Taču bez tās netikt pie pašcieņas jeb vajadzību piramīdas ceturtajā stāvā. Vietas gan arī tur kļūst aizvien mazāk. Iespējams, tas izskaidro, kāpēc tie mūsu paši tuvākie – ģimene, draugi un kolēģi – novērtējuma, atzinības un uzslavas vietā mētā kritikas akmeņus vai labākajā gadījumā nesaka neko, lai lieki nesadomājamies. Tomēr vajadzētu vien saspiesties ciešāk un celt citam citu vēl uz augšu. Piektajā stāvā ir telpa tieši tik liela, lai atrautos un pašizpausmē lidotu. Kāpnes uz debesīm galā!
