Vēl tikai dažas dienas un svētdien, 9. aprīlī, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē noslēgsies izstāde «Purvīša balva 2017». Esat bijuši, apskatījuši vai ne, bet vērts izstādi apmeklēt tāpēc vien, lai paši caur savu prizmu un sapratni par mākslu izsijātu redzēto. Pēc izstādes apmeklējuma ir iespēja nobalsot par savu favorītu, precīzāk, iedot kādam no astoņiem stāstiem savu balsi.
Pirmais iespaids, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir skaņa, kas klājas cita uz citas, un tā nepazūd, pārvietojoties pa plašo telpu, lai nonāktu pie nākamā autora darbiem. Varbūt tas tāpēc, ka šajā reizē vairākiem autoriem skaņa ir viens no galvenajiem izteiksmes līdzekļiem, lai izteiktu savu ideju. Arī Vilhelma Purvīša balvas ieguvēju Kriša Salmaņa, Annas Salmanes un Kristapa Pētersona darbs ir vairāk klausāms nekā skatāms. Stāsti ir astoņi, un katrā ir jāiedziļinās. Ar pāris stundām jārēķinās, un, kā jau tas gadās, viens sniegums uzrunā vairāk, cits mazāk.
Man laiks pazuda, vērojot Ivara Drulles sāgu par izmirstošajiem Latvijas laukiem. Autors, braucot ar divriteni 15 kilometru uz visām pusēm no savām lauku mājām, reģistrējis ap 350 pamestu ēku, tās fotografējot un atzīmējot kartē. Visbeidzot vairāku simtu diapozitīvu fiksācijās iemūžinātas pamestas un brūkošas mājas, kas vairs nevienam nav vajadzīgas. Katram diapozitīvam klāt pierakstīts konkrētās mājas nosaukums. Pētīju tās kā skaistu, bet nu jau kā nevienam nevajadzīgu arhitektūru.
Nevarēju atrauties no šī autora videodarba «30 saullēkti», kas tapis, uzstādot videokameru virs senas kūts drupām un visa gada garumā filmējot saullēkta debesis.
Jumta vairs nav, ir tikai akmens mūri, un tās iekšienē zaļo dārziņš. Vērojot mainīgo noskaņu, atmiņā nāk bērnība laukos, kad ome tieši šāda paša izskata mūros, kas iepriekš bijusi aitu kūts, auglīgajā zemē ierīkoja dārziņu. Tur viss auga griezdamies. Izrādās, mākslinieks filmējot ik pa laikam arī pamestajos mūros stādījis puķes. «Izstāde, kas savākusi materiālu Latvijas laukos un radījusi no tā atmosfēru un tēlus, kas burtiski satriec, – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un «force majeure» brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu,» tā par I.Drulles darbiem saka mākslas zinātniece Inga Šteimane.
Paldies Dievam, manas dzimtas lauku sētas vecajai aitu kūtij tagad ir jauns jumts un tā atkal ir kādam vajadzīga.
