«Palle viens pats pasaulē» – šo ne tik sen Latvijā atkal izdoto dāņu rakstnieka Jena Sigsgora grāmatu (Elijas Klienes tulkojums) lasīju savos bērnības gados un, jāatzīstas, tajā laikā pat apskaudu šo Palli. Runa ir par to, ka puisēns Palle kādu rītu pamostas gluži viens – tieši tādu vēlēšanos viņš dusmās izteicis iepriekšējā vakarā pirms aizmigšanas. Itin nekur vairs nav atrodami vecāki, nav neviena pieaugušā, nav arī bērnu. Bet tā nav arī vientuļa sala – visas civilizācijas ērtības ir saglabājušās. Pa ielām kursē maršruta autobusi, jebkurā pieturā vari iekāpt vai izkāpt, atvērti veikali, kuros var iegādāties visdažādākās preces. Tā kā šo grāmatu lasīju ļoti sen, esmu piemirsis, kā īsti bija ar naudu. Droši vien arī tā nebija nepieciešama, jo Palle katrā veikalā bez problēmām dabūja to, kas vajadzīgs, un arī vizināties pa pilsētu varēja līdz apnikumam. Un šis apnikums dīvainā kārtā pienāca ļoti ātri. Kaut vari darīt visu, kas vien ienāk prātā, un visa pasaule ir vaļā…
Gan jau arī mēs, pieaugušie, neesam iztikuši bez šādām pārdomām – cik jauki būtu dzīvot bez nepatīkamiem darba kolēģiem un pārāk pamācīt gribošiem radiniekiem. Un lai vēl nebūtu naudas problēmu – tās, šķiet, vienmēr ir un būs par maz.
Tomēr, cik atceros, Palle jau pēc dažām dienām būtu gatavs atdot visu no veikalos iegādātajām mantām un našķiem, lai atgrieztos iepriekšējā, parastajā pasaulē, kur neizbēgt no vecāku pamācībām un dažubrīd arī no skolas biedru dzēlībām.
Kādēļ to visu stāstu? Ne jau grāmatas apskats bija mans uzdevums. Vienkārši gribēju atgādināt, ka šāda situācija – pēkšņi palikt vienam – ir pilnīgi reāla jebkuram cilvēkam. Ne jau nu gluži tā, ka uz ielām vairs nav neviena cilvēka, bet savējo praktiski nav. Ar kolēģiem esi sastrīdējies, ar draudzeni arī, radinieki dzīvo citā pilsētā, un arī retās sastapšanās ar viņiem visbiežāk beidzas ar strīdiem. Dēls un bijusī dzīvesbiedre dzīvo pavisam citā valstī, bet paša vecāki jau citā pasaulē. Pienācis vecums, kad bērnības draugi izklīduši vai arī aizgājuši citos medību laukos.
Neslēpšu, ka pirmajā brīdī, tāpat kā puisēnam Pallem, šāda «vari darīt visu, kas ienāk prātā» sajūta ir pat patīkama. Tomēr ātri vien saproti, ka absolūtas brīvības nav, un tā vien gribas atkal būt no kāda atkarīgam.
