Mūsdienu cilvēks vairs neesot tik nasks uz koku stādīšanu, jo saprot, ka tāpat nesanāks sēdēt tā pavēnī. Štrunts, ka to varētu baudīt, kokos kāpt un vainagus pīt bērni un mazbērni – eksistē tikai šodiena, un pēc tam kaut ūdens plūdi!
Starp citu, tādus arī sola. Planētai sasilstot un ceļoties jūras līmenim, zem ūdens pazudīšot ne tikai Kurzemes piekrastes ciemi un pilsētiņas, bet arī Rīga, Jelgava, Kalnciems un citas apkārtējās apdzīvotās vietas. Ūdens apstāšoties kaut kur pie Platones. Tur dzīvojošajiem tā gan būtu pat sava veida privilēģija – nevajadzēs stundu kratīties pa kalniņceļiem, kādi tie ir patlaban, lai tiktu uz tuvējo jūrmalu pagozēties saulītē!
Tomēr zaudējums mūsu mazajai Latvijai būs daudz lielāks. Ne tikai teritorija. Lai gan saspiesties ciešāk, iespējams, būtu pat veselīgi mums ar viensētas sindromu slimojošajiem, visticamāk, zudīs arī paši cilvēki, padodoties kārtējo grūtību priekšā, bet citi mums ir eksistenciāli vajadzīgi emocionālai izdzīvošanai.
Nu, labi – varam mierīgi ieelpot un izelpot! Šo ūdens realitāti pieļauj pēc simtiem gadu, ko neviens no mums dzīvajiem acīmredzot nepiedzīvos. Taču miers atkal ir mānīgs, jo rītdiena sākas jau šodien. Tāpat kā tas koks, kuru tu vakar neiestādīji…
Tomēr var arī domāt, kāda tam visam jēga! Ko mainīs tas koks, kā lai es apturu globālo sasilšanu un mazo tautu izzušanu? Tie ir pārāk spēcīgi pasaules vēji, kuru savaldīšanai ar Sprīdīša lielo dūšu vien nepietiek. Arī lielais skolēnu dziesmu svētku koris pēdējos svētkos vienojās Knuta Skujenieka dziesmā «es nāku no mazas tautas, kas aizies, kā lielās iet». Kāpēc saspringt?! Ies un aizies! Mums tašu ir mācīts dzīvot «šeit un tagad»!
Bet «šeit» arī ir tā atslēdziņa. Piemēram, «aiz krēpēm vēl saulrietu noturēt ciet» un ticēt, ka mums «vēl pāragri ļimt», kā to dziesmā turpina dzejnieks. Taču ir arī praktiski soļi. Pavisam drīz būs Lielā talka, kad, bruņojušies ar grābekļiem, lāpstām un maisiem, atkal tīrīsim savu vidi. Tāpat bija Zemes stunda, diena bez auto un lielveikala, kas vilina aizvien vairāk patērēt ierobežotos resursus. Tā centiņš pie centiņa, un bērniem lielāks uzkrājums uztaisīt drošības plostu, kad viss plūdīs un grims. Ne velti tautas gudrība māca – «tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni laipotāji. Tā, bērniņi, laipojat, ka pietika mūžiņam»! Tavam mūžiņam?
