Pirms laika, kad vēl dzīvoju ASV, saņēmu vēstuli, kurā bija aicinājums uzrakstīt desmit simbolus, kas saistās ar Latviju, – grāmatai, kura tapa par godu valsts simtgadei. Tika aptaujāti ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši un viņu ģimenes.
Lūk, atbildes.
Ābeļziedi, ziedošs ābeļdārzs.
Gulēt sausā rudens zālē.
Kāpu smarža vasarā un priežu sveķu smarža.
Lauku mājas, durvis, slieksnis.
Suitu teicēja Marija Lāce.
Mana mamma Gunta Micāne.
Iet vasaras vakarā pa lielceļu Jaunpiebalgā.
Slapjš Rīgas bruģis spīd saulē.
No lidmašīnas loga atkal ieraudzīt Kurzemes krastu.
Dzirdēt latviešu valodu svešā zemē un satikt cilvēku no Latvijas.
Diez vai tie bija simboli, kurus toreiz uzrakstīju. Vairāk manās šūnās un apziņā dzīvojošā sajūta par savu zemi – es un Latvija. Kopš 2016. gada ar ģimeni dzīvojam Jelgavā. Dzīve rit ar citiem jelgavniekiem vienā kopsolī.
Ko domā mūsu cilvēki, sagaidot 4. maiju? Kādas cerības liek uz nākotni?
Lai atbildi mums sniedz Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhitekta Gunāra Birkerta teiktais. Īsi pirms devos prom no ASV viņu Bostonā intervēju, un viņa vārdi ir man garīgā ceļamaize.
“Katrā gadījumā ir jāpatur savs spēks, savs garīgais spēks, ticība savai tautai. Mēs nevaram atļauties, ka mūsu cilvēki zūd. Mūsējie daudz izceļo, tās visas ir labas galvas, labi cilvēki. Tieši tie cilvēki mums ir vajadzīgi, tas jaunais kodols, kas ir kultūrā un tehnoloģijā, un viņi var būt nozīmīgi Latvijas noturēšanā tur, kur viņai jābūt. Mums jāuzmanās. Tiek runāts, ka 50 gadu laikā latviešu vairs nebūs, tas ir ļoti nomācošs izteikums. Skatoties, kā dzimstība rūk un kā izceļo, tas ir tas, kas mums šodien ir jāapstādina. Lai mēs varētu ko darīt, jābūt patriotiskam. Tas nozīmē, ka tu sasniedz kaut ko savā Dzimtenē, nevis brauc projām un dari tur, bet – ka tu dari tieši savā Dzimtenē. Tad rodas vārds Dzimtene, kur tu esi dzimis. Lēnām nāk atpakaļ viss Latvijas vārds un nozīme, Dzimtene, Tēvzeme. Tas ir viss, kas mūs turēja kopā. Tev pagātnē ir viss, tev pagātne ir izcīnīta no taviem tēvu tēviem. Tava kultūra ir uzpildīta no tavām vecmāmiņām un tēvu tēviem. Tev ir drošība, tava nacionālā drošība, tava Tēvzeme. Un tagad tev jārāda, ko tu vari darīt, lai uzturētu to, lai Latvija varētu būt visā gaišumā. Tagad tā cerība ir, ka tas ir jāparāda līdz nākošajai simtgadei.”
