“Es esmu bagāts. Man pieder viss,/ Kas ar mani ir noticis,” rakstīja dzejnieks Māris Čaklais nu jau tik tālajos pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Tieši šīs rindas nāca prātā, skatoties Jelgavas Jaunā teātra (JJT) bērnu un pusaudžu studijas pirmizrādi “Bērnības melodijas”. Šoreiz gan vārds “noticis” attiecās ne tieši uz jaunajiem un pavisam jaunajiem aktieriem, bet viņu vecākiem un vecvecākiem. Katrs no izrādes dalībniekiem izstāstīja (un visi kopā arī parādīja) kādu patiesu un spilgtu notikumu no savu senču (tieši šis vārds tika lietots izrādē) dzīves attiecīgajā vecumā. Turklāt pirmajā personā. Septiņgadīga aktrise uz skatuves vairs nebija viņa pati, bet viņas mamma septiņu gadu vecumā ar tajā laikā pastrādātajām nerātnībām. Līdzīgi kā citi, dzīvē jau nedaudz pieredzējušāki studisti – līdz 8. klases izlaiduma vakaram vai pirmajai mīlestībai.
Atliek kārtējo reizi uzteikt JJT režisoru Rihardu Svjatski, kurš šoreiz bija arī dramaturgs, atmiņu stāstus savērpjot grodā pavedienā un darbībā. Tāpat Martas Kozļenokas muzikālo noformējumu, kas ļāva izpausties jauno aktieru muzikalitātei – lielākā daļa studistu pārstāv Jelgavas 4. vidusskolu. Bet ko tur daudz stāstīt par lielisko izrādi, tā vienkārši jāredz. Lielākā daļa galveno varoņu prototipu to jau noskatījušies, par ko liecināja pirmizrādē pārpildītā (tiesa, ne pārāk ietilpīgā) kultūras nama “Rota” skatītāju zāle. Bez mammām un tētiem netrūka arī parasto skatītāju “no malas”. Arī pieaugušo, jo kuram gan negribas kaut uz pusotru stundu atgriezties laikā, kad “zāle bija zaļāka”.
Neatkarīgi no sabiedriski politiskās iekārtas gandrīz katram bērnības un jaunības gadi, ja vien tos neaptumšo kādi īpaši apstākļi, šķitīs tie labākie. Arī tad, ja tie iegadījušies tagad par tik drūmajiem dēvētajos padomju varas laikos. Atceroties savu izlaidumu pirms gadiem četrdesmit toreizējā 2. vidusskolā, prātā nāk vārdi: ”Nekad un nekur jums vairs nebūs tik labi kā skolā.” Neatceros gan, tieši kurš tos teica, visdrīzāk jau mūsu klases audzinātāja un latviešu valodas skolotāja Ruta Rulle, bet tagad tiem piekrītu pilnībā. Gan labi zinot, ka ne katrs būs ar mani vienisprātis – netrūkst arī tādu, kam skola liekas kā murgs. Bet tas jau atkarīgs galvenokārt no skolotājiem.
