Vasarā, kaut pagaidām ne tajā karstākajā, ļaudis pārorientējas uz kultūras dzīves notikumu baudīšanu brīvā dabā. Kaut arī uzpilina pa lietus lāsei un brīžiem jau pamatīgāki mākoņi ne tikai aprasina, bet uzdod pamatīgāku šalti kāda brīvdabas pasākuma apmeklētājiem, kā tas notika aizvadītās nedēļas nogalē ar “Amigo Dzintara dziesmu” festivāla noslēguma koncertu “Mana vasaras melodija” Pasta salā. Protams, to visu varēja noskatīties mājīgā istabas atmosfērā LNT televīzijas tiešraidē. Taču klātienē redzēt iemīļotos dziedātājus ir gluži kas cits, un tāpēc daudzi jelgavnieki itin varonīgi pārcieta lietus mākoņu uzbrukumus. Daudzi droši vien gaidīja arī nakts balli šlāgergrupas “Zeļļi” spēlētās mūzikas pavadījumā. Vispirms prātā nāca iepriekšējā “Ziņu” numurā Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” vadītāja Mintauta Buškevica teiktais, ka tiek domāts par Pasta salas amfiteātra apjumšanu.
Par amfiteātri (vislabākajā nozīmē) skatītāju vietas ap Pasta salas estrādi trāpīgi nodēvēja populārais gan nopietno, gan ne tik nopietno lomu tēlotājs Ģirts Ķesteris, kurš, izrādās, ir visai tieši saistīts ar Jelgavu, ne tikai ar Valmieru, Rīgu un seriālu “Ugunsgrēks”. No šī paša amfiteātra kopā ar citiem tautā iemīļotiem aktieriem viņu varēsim redzēt nākamajā nedēļā “Pannas teātra” izrādē “Saimnieks meklē saimnieci”.
Vēl dažas pārdomas par koncertu “Mana vasaras melodija”. Būšu godīgs un neteikšu, ka man šlāgermūzika un tās izpildītāji būtu sevišķi tuvi. Bet, klātienē vērojot koncertu, nospriedu – kāpēc gan ne? Sevišķi jau vasarā un brīvdabas estrādēs. Vēl kādu impulsu, ka arī tāda mūzika mums ir vajadzīga, deva nu jau cienījamos gados esošu kundžu tālruņa zvani pateicībā par interviju ar šlāgerizpildītāju Ainaru Bumbieri iepriekšējā laikraksta numurā. Tieši tā esot pamudinājusi noskatīties kaut TV tiešraidi, ja gadu nasta un slimības nav ļāvušas nokļūt līdz Pasta salai un baudīt koncertu tuvumā.
Katram ir savs interešu loks, un nevienam nedrīkst uzspiest savu gaumi. Vēl jo vairāk – tēlot snobus, kas ciena tikai klasisko vai mūsdienu tā saucamo nopietno mūziku. Varbūt man vairāk patīk klasika, bet tāpēc taču pastāv skatītāja un klausītāja brīva izvēle, un cienīsim to. Galu galā arī daudzas spilgtas Maestro Raimonda Paula dziesmas ir, stingri ņemot, šlāgeri. Vai tāpēc tās neklausīsimies? Galvenais jau nav žanrs, bet kvalitāte.
