“Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas,
Un mūsu dzīves nozīme
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te,
Par gudrām lietām spriedelē…”
Kuram gan reizēm neienāk prātā šādas domas? Dzejnieks, kas to rakstīja, šogad varētu svinēt savu 150 gadu jubileju. Meklējot biogrāfijas ziņas, varam uzzināt, ka vairums šī dzejnieka radītā publicēts pēc viņa nāves, jo mūžs bija īss – 24 gadi. Literatūras pazinēji droši vien ir sapratuši, – runa ir par Eduardu Veidenbaumu.
Šajā pavasarī pirmo reizi apmeklēju Veidenbauma muzeju un, pateicoties muzeja vadītājas laipnai atļaujai, drīkstēju pieskarties Veidenbauma spieķim, jo tad varot rasties rakstīšanas talants. Bet sākās viss ar gleznām – Jelgavas māksliniece Inita Vilks uzgleznoja Veidenbauma portretu, nolēma “Kalāču” muzejam to uzdāvināt, tālāk jau aizvirzījās sarunas par izstādes organizēšanu, kurā ar saviem darbiem piedalītos vairāki Jelgavas mākslinieki.
Tā nu 20. maijā, muzeju nakts priekšvakarā, devāmies ar jelgavnieku Initas Vilks, Ditas Veģes, Annas Kaltiginas, Raimonda Līcīša un manām gleznām uz Priekuļu novada Liepas pagastu, kur iekārtojām izstādi. Pie kam – divas izstādes, otru bija sarūpējis Einars Nordmanis, apkopojot savas un domubiedru fotogrāfijas, kurās redzami savvaļas zirgi. Bijām liecinieki – muzeju naktī par apmeklētāju trūkumu nevar žēloties, vakars izvērtās burvīgs – silts, patīkams un smaržīgs, pat tumsā cilvēki ieradās, lai redzētu, kas labs šeit notiek.
Šovasar izsludināta akcija “Apceļo Latvijas muzejus”, interesanta iespēja iepazīt mazāk zināmas vietas, un, ja nu kādam Veidenbauma muzejs tiek plānots ceļojumu maršrutā, tad var rēķināties ar to, ka jelgavnieku darbu izstādes būs apskatāmas vēl visu vasaru. Tomēr pats galvenais – ”Kalāčos” varēsiet sajust Veidenbauma un viņa dzejas garu, kurš noslēpumaini virmo gan starp memoriālajiem priekšmetiem, gan skaistajā muzeja apkārtnes dabā.
”Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka…” – šo dzirdot, daudziem gribas dziedāt līdzi. 9. jūlijā mūziķi Ieva Akurātere un Juris Kulakovs “Kalāču” improvizētā brīvdabas estrādē atdzīvināja Eduarda Veidenbauma dzejas rindas, kuras klausoties jābrīnās par to, cik tās mūsdienīgas, lai gan kopš rakstīšanas brīža jau kāds laiciņš pagājis.
