Kādā pasākumā ar vienu ausi dzirdu dažu mammu sarunu par obligāto literatūru bērniem – tūliņ atkal sāksies skolas gaitas, un tiem, kam vasarā bijis jāizlasa kādas grāmatas, nu jau laiks tuvoties uzdevuma finišam. Viena no mammām stāsta, ka viņiem šis ārprāts neesot jāpārdzīvo, lasīt obligāti neviens neliekot. (Man gan jāatzīst – nav ne jausmas, par kāda skolas vecuma bērniem ir runa.) Otra skumjā balsī novelk: “Laimīgie! Manējam gan bija piecas grāmatas jāizlasa! Šausmas, es pati visa gada laikā piecas neizlasu! Un viņi to prasa no bērniem, turklāt tikai dažos vasaras mēnešos!” Tā vien gribas iejaukties un pateikt, ka neko īpaši labu par viņas izglītības līmeni jau tas neliecina. Var nojaust, ka trešajai ir drusku cits viedoklis, bet viņa it kā apraujas abu pārējo priekšā, vien nosaka: “Nav jau nekas slikts, ka viņi lasa.”
Neesmu lasījusi zinātniskos pētījumus par obligātās literatūras lietderību. Ļoti iespējams, ka šeit darbojas nereti dzirdētais princips – viss, kas ir obligāts, nevar kļūt iemīļots. Tomēr gribas domāt, ka kaut kādā veidā bērnus un jauniešus lasīt var pamudināt. Ja ne, tad situācija ir biedējoša. Jau tagad nereti šķiet, ka jaunu cilvēku valodas krājums ir plakans kā jūras nogludināts akmens, nemaz nerunājot par zināšanām, ko sniedz grāmatās izlasītais.
Nav jau tas nemaz tik vienkārši – piesaistīt, aizraut un ieinteresēt grāmatu pasaulē. Agrāk situācija bija krietni citāda – nebija datoru, skārienjutīgu telefonu, ikvienam pieejamu spēlīšu un videoklipu. Brīžos, kad vasarā netika vicots pa āru, bet televīzijā jau neskaitāmus brīvlaikus griezās uz riņķi “Kapteiņa Granta bērni” vai “Četri tankisti un suns”, grāmata bija laba alternatīva, kā pavadīt laiku. Bet arī tad, protams, ne katrs iemīļoja lasīšanu, tomēr, šķiet, tādu bija vairāk. Pati iemācījos lasīt agri un vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas gāju uz bibliotēku ielas galā, lai izvēlētos grāmatas. Man lasīšana jau toreiz sagādāja milzīgu prieku un tā ir vēl joprojām. Ļoti gribas ticēt, ka arī mani bērni lasīs. Un tikpat ļoti gribas visiem novēlēt nelepoties ar to, ka nelasa grāmatas. To dzird nereti: “Ai, mani neinteresē! Es vispār nelasu – ne avīzes, ne žurnālus, ne grāmatas!” Un lai par jums nesaka kā vecajā anekdotē par jaunlatvieti: “Grāmatu viņam gan nedāviniet. Viņam viena jau ir!”
