“Latvija pastāvēs tik ilgi, cik ilgi būs tās lauki.” Tā reiz teica un vairākkārt manu studiju gadu laikā atkārtoja universitātes pasniedzēja. Nē, studijas nebija saistītas ar lauksaimniecību, bet ar valodniecību. Patiesībā tas nemaz nav tik svarīgi, kādas jomas pārstāvis to teicis, jo tā ir neapstrīdama taisnība. Mūsu vēsture, ģeogrāfiskais stāvoklis, tradīcijas un šodiena to apliecina. Maz ir tādu cilvēku, kas sevi var saukt par pilsētniekiem vairākās paaudzēs. Arī katrs rīdzinieks, ja vien pameklēs dziļāk, uzzinās, ka viņa saknes meklējamas Zemgales, Kurzemes, Vidzemes vai Latgales laukos.
Lauku tēma jau vairāku mēnešu garumā ir aktuāla Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja kolektīvam. Otrdien muzejam bija veltīta ne vien daļas Jelgavas, bet arī Latvijas uzmanība, jo tika paziņots pirmās Ģederta Eliasa balvas ieguvējs. Balvu dibinājusi Jelgavas pašvaldība, 130. jubilejā godinot vienu no visu laiku Latvijas izcilākajiem un ražīgākajiem lauku žanra gleznotājiem Ģedertu Eliasu. Balva tika pasniegta par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā, un žūrija lēma, ka tai jāceļo pie Edvīna Kalnenieka. “Sajūta kā mājās,” pēc mākslinieka gleznas apskatīšanas dzirdēju sakām kādu izstādes apmeklētāju. Neesmu mākslas zinātniece, tāpēc ikvienu mākslas darbu varu vērtēt, vienkāršoti izsakoties, kategorijās “patīk–nepatīk”, ņemot vērā savas izjūtas un asociācijas. Šoreiz saku – patīk. Nevaru nepiekrist arī dzirdētajam viedoklim – tiešām sajutos kā mājās. Redzot divas sievietes, kas krēslā lasa bumbierus un ābolus, prātā nāk sestdiena, kad, noķērusi reto mirkli bez lietus, devos salasīt dārzā sakritušos bumbierus. Augusta beigas un septembra sākums man vienmēr šķitis maģisks laiks, kad, pat ja visu vasaru nebiji pamanījis, kā tev apkārt viss aug, briest un top arvien gatavāks, daba tevi bērtin apber ar visu savu bagātību. Tad atliek vien atrotīt piedurknes un ņemt pretī, cik vien iespējams. Tāpat nekas nevar būt labāks par iespēju nomainīt datoru pret kartupeļu vagu un visām četrām gūt to enerģiju, ko dod zeme.
Pasākumā izskanēja trāpīgs mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes citāts, kuram nevaru nepiekrist: “Man ir mīļš viens van Goga teiciens, kurš šeit, Zemgalē, Eliasu pieminot, ļoti labi skan. Van Gogs savā laikā ir teicis – rudzi vienmēr ir rudzi, arī tad, kad tie atgādina tikko sadīgušu zālīti. Kopsim savus rudzus, kopsim savas vērtības, ēdīsim savu spēka maizi! Tas ir tas, kas cauri gadsimtiem ļauj mums saglabāt pašiem sevi.” Lauki ir tie, kas mums ļauj saglabāt sevi, savas saknes, latvietību.
