Saldā svētku garša. Lipīgie šokolādes Ziemassvētku vecīši rīt būs apēsti. Varbūt šonakt no debesīm zemi aplaimos baltas, maigas pārslas, varbūt – ne. Tā gribas, lai zeme būtu balta!
Saldā svētku garša. Lipīgie šokolādes Ziemassvētku vecīši rīt būs apēsti. Varbūt šonakt no debesīm zemi aplaimos baltas, maigas pārslas, varbūt – ne. Tā gribas, lai zeme būtu balta!
Saspringstam. Kaut nu būtu! Kaut nepiedegtu pīrāgi, kaut īstā piparkūku mīkla patrāpītos. Kaut mēs būtu laimīgi.
Kaut kur, kaut kad, kaut kā gribētos saprast, kāpēc acij redzamais ir pieņemamāks par intuitīvi redzamo. Kāpēc tic sniegam, kas kūst, bet netic mieram, ko nevar satvert kaut kā.
Kad Svētvakara apjausmā ieejam paaud˛u paaudzēs koptā lauku mājā, tur kāpostu un pīrāgu smar˛a ir īstā. Cilvēka garu un miesu apņem siltums no pārlaikiem un tradīcijām. Bet par sertifikātiem privatizētajos zemgriestu apdzīvojamajos rajonos svētku sajūta tik viegli rokā nedodas. Kur meklēt svētkus sevī, ja viss ap mums ir tik standartizēts?
Varbūt, ka uz to kaut mazliet atbild Ļevs Tolstojs: “Ikviens cilvēks dzīvo sev pašam, izmanto brīvību, lai sasniegtu savus personiskos mērķus, un ar visu būtni jūt, ka viņš patlaban var to un to darīt vai nedarīt.” Un tad ir tāds jautājums – kāpēc jācep pīrāgi un piparkūkas, ja to vietā var ienest zupas terīni vai lielu puķupodu ar sniegu, salikt tajā sveces un aizdegt.
Sev, savai nestandarta svētku izjūtai par prieku. Brīvā gara varēšanai par svētību. Nekā lieka. Nekā tradicionāla, nekā tāda, kas jādara tikai tāpēc, ka tā pieņemts.
