Šajās dienās, kad Ziemassvētki jau pagājuši, bet gadumija vēl jāsagaida, neizbēgami nākas domāt gan par pagātni, gan par nākotnes iespējām. Protams, katram ir savas pārdomas, sapņi un cerības.
Pašlaik Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lielajā zālē, apskatāma izstāde ar neparastu nosaukumu “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Tieši nosaukums ir tas, pēc kura var nojaust, par ko būs vēstījums. Organizatori – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs – iecerējuši parādīt to, ko daļa no mums vēl atceras, bet jaunākajai paaudzei šī tēma jāmēģina iztēloties – kā cilvēki dzīvoja, kad nebija ne datoru, ne interneta, ne mobilo telefonu. Ir tāda anekdote, kurā uz jautājumu, kā televizoru skatījās laikā, kad nebija elektrības, atbilde vienkārša – sveču gaismā.
Iepazīstoties ar izstādi, kļūst pilnīgi skaidrs, ka neatkarīgi no tehnoloģiju attīstības cilvēkiem vienmēr bijusi vēlme dibināt un uzturēt savstarpējus sakarus, meklēt domubiedrus – sūtot pa pastu dažādas kartītes, vēstules, veidojot izdevumus, kurus kādreiz sauca par “samizdatiem”, meklējot radio sakarus. Izstādes ietvaros pastāv iespēja izmēģināt uzrakstīt tekstu ar rakstāmmašīnu, izveidot pašam savu oriģinālu pastkartīti ar speciāliem zīmodziņiem, kuru “Latvijas pasts” apņēmies nogādāt vajadzīgajam adresātam.
Liels pārsteigums sagaidāms tiem, kuri atceras mākslinieku Edgaru Ozoliņu, kādreiz tik populārās Zentas Ērgles grāmatu ilustratoru. Izstādē redzami šī mākslinieka zīmēti darbi, kuriem pilnīgi cits saturs, tieši kāds – to uzzinās tie, kuri apmeklēs ekspozīciju. Lai gan šķiet, galvenā tēma ir pierādīt to, ka cilvēku dzīve bija iespējama arī pirms interneta, visam cauri vijas otrs – daudz sāpīgāks – pavediens, kas skar jēdzienu “cenzūra”. Kā pierādījums – enciklopēdija, kurā pēc attiecīga valdības lēmuma bija jāiznīcina lapa ar Lavrentija Berijas vārdu. Ik pa laikam preses izdevumos strādājošiem bija jāsaskaras ar šo “nedrīkst” tēmu. Ir arī vizuāli iespaidīgs darbs – krievu avangarda mākslinieka Aleksandra Rodčenko fotogrāfijās aizkrāsotās sejas, kuras atgādina biedējoši melnus caurumus.
Sākumā šķiet, ka ekspozīcija ir diezgan neitrāla, tās izkārtojums pārdomāts un elegants. Iedziļinoties darbu saturā, saprotam, ka aisbergam redzama tikai augšējā daļa, zem kuras slēpjas gan personiski, gan valsts noslēpumi, kas, ja par tiem nerunāsim, kļūs pilnīgi nesaprotami.
