Jauns gads. Kāpēc Gaiļa un nevis Cilvēka? Tāpēc, ka ir tāda austrumu tradīcija, kas atsvaidzina mūsu pagurušos prātus.
Jauns gads. Kāpēc Gaiļa un nevis Cilvēka? Tāpēc, ka ir tāda austrumu tradīcija, kas atsvaidzina mūsu pagurušos prātus. Divpadsmit gadu cikls. Diezin, ar kuru lopu tas cikls sākas, – ar cūku, vērsi vai kazu.
Jebkurā gadījumā – izdevīgi, jo cūka var rakties dubļos, cik tīk. Ko var prasīt no cilvēkiem tādā gadā. Mērkaķis? Arī labi – rāda savu krāsaino pēcpusi, bet cilvēki priecājas. Mērkaķis, pats nezinot, ir gandrīz kā tāds pornogrāfiska žurnāla fotomodelis. Vērsim uzlikti ragi. Dusmīgs. Viegli aizkaitināms. Tā varētu turpināt. Bet šogad – gailis. Ļoti laikmetīgs vistu kūts mačo – krāsains, izskatīgs, ar mazu galvu un treknu seksti. Simbolam nav ne vainas.
Kāda pedagoģe ar augstāko izglītību reiz sacīja, ka viņas klasē ir nevaldāmi bērni, bet neko nevarot darīt, jo visi Gaiļa gadā dzimuši. Tā, lūk… Ko te vairs var līdzēt audzināšana?
Vistu kūtī pasviestie graudi nav domu graudi. Tomēr, lai viss nebūtu tik importēts, mēs, letiņi, varētu izdomāt, kāda Gaiļa gads šis varētu būt – darbīgā, dekoratīvā vai mazā cukurgailīša gads uz puļķīša. Varbūt tieši pēdējais. Laizīsim, izkusīs, paliks pāri puļķis.
Nāks atkal jaunais gads. Būs spoži pirotehniskie efekti, iespējams, atkal notiks kā pasakā par gailīti un vistiņu, kur vistiņai izšāva aci ar riekstu. Gaiļa dziesma gan ir brīdinoša – pirms trīsreiz gailis dziedās, būsi mani nodevis, teicis kāds gudrs laika skaitītājs.
