Klāt 1. marts. Kalendārā varam pāršķirt kārtējo lapu. Cits to dara, priecājoties, ka līdz ar gaišākiem rītiem un vakariem drīz klāt būs pavasaris, ziema atkāpsies, viss apkārt modīsies, čumēs un mudžēs, cits – nopūšoties, kur tas laiks paliek, jo vai tad tikko nesvinējām Jauno gadu? Laiks ir nepielūdzams. To atzīst arī leģendārā Dailes teātra aktrise Olga Dreģe, sakot: “Dzīvē ir tik daudz tādu mirkļu, kurus gribētu aizkavēt, bet mēs taču zinām, ka nekas nav apturams.” Ir brīnišķīgi ceļojumi, kurus gribētu pastiept garākus, ir vietas un lietas, ko gribas vienmēr paņemt sev līdzi, ir tikšanās, kurās paliek tik daudz kā neizrunāta, jo pulksteņa rādītāji nenovēršami ziņo, ka ir laiks šķirties – gaida pienākumi, kas tobrīd šķiet svarīgāki un bez kuriem arī nevar. Mirkļu patiesā vērtība tiek apjausta tikai pēc laika, kad no malas atskatāmies uz savām izvēlēm un izvērtējam prioritātes. Cik bieži neesam teikuši “vēlāk”, “rīt”, “nākamreiz”, jo tagad nav laika vai gribēšanas. Un cik bieži gan neesam nožēlojuši savus lēmumus, kad “rīt” jau ir par vēlu?
Mēdz teikt, ka cilvēki mūsu dzīvē neienāk tāpat vien. Katram ir kāda misija, kāpēc esam satikušies. Vairums gan paliek fons, no kura izdalās Skolotāji. Tiem nebūt nav jābūt par mums vecākiem, pieredzējušākiem, viedākiem. Taču visbiežāk viņi tādi ir. Kādreiz varbūt šķiet – ai, ko nu viņš tur runā, tā taču nemaz nav. Paiet laiks, un liktenis piespiež saprast, ka taisnība vien bijusi, tikai jaunība un pieredzes trūkums nav ļāvuši to aptvert. Un tad pienāk brīdis, kad tu pats sāc saprast dzīvi un kļūsti par Skolotāju. Tevī ieklausās, taviem vārdiem un rīcībai kāda acīs ir svars. Ja to apzinies, centies nepieļaut kļūdas, taču tās ir neizbēgamas. Tad svarīgi skaidrot, kāpēc tā noticis, ko no tā var mācīties. No kļūdām mācās, bet parasti – no savējām. Visi zina, ka uguns var apdedzināt, bet ja nu es būšu pirmais, kurš izies tai cauri sveiks un vesels? Laiks iet, brūces dzīst, un rētas paliek kā atgādinājums, ka Skolotājs arī ir cilvēks – ar ambīcijām, vājībām un ikdienas rūpēm. Tikai arvien biežāk frāzi “rīt” nomaina “tagad”, jo rītdiena kļūst aizvien abstraktāks un gaistošāks jēdziens.
