Braucam 20 stundas. Kad pēc pusgulētas nakts autobusā atveru acis, saullēktā zāle šeit šķiet zaļāka nekā pie mums. Iebraucam Ukrainā. Ļvova varena, bet nedaudz noplukusi. Ir 22. aprīlis, zied viss, kas vien var ziedēt. Arī saule atrodas augstāk nekā pie mums. Runa ir par plenēru nedēļas garumā skaistajā zemē Ukrainā un tās pilsētā Ivanofrankivskā. Tā atrodas kādus 100 kilometrus Ukrainas iekšienē uz Karpatu kalnu pusi no Ļvovas.
Vērojot slīdošās bildes aiz loga, parādās vairāki pagātnes liecinieki – dārziņos vagas dzen zirdziņš, uz lauka sievas ar kapļiem. Nelieli raibo govju ganāmpulki bez elektriskā gana. Tās laimīgās govis, jo iet ganībās. Arī visi suņi Ukrainā izskatās priecīgi. Vistas brīvi apstaigā grāvmalas un ietur maltīti pie ciematiņa vienīgā veikala durvīm. Līdz šim vēl neredzēts nolietoto riepu pielietojums – pļavas vidū futbola laukums apjozts ar zemē līdz pusei ierakto riepu sētu. Apjomīgi. Tas ciematos, bet pilsētās viss kā pie mums. Laba kafija, un uz ielas pārdod ziedus. Pilsēta ir skaista. Plenēra tēma ir Ivanofrankivskas arhitektūra un seno namu vēsturiskās durvis. Tāpat vien jau nevar staigāt pa pagalmiem, bet māksliniekiem ir savas priekšrocības. Ja ekipējumā ir molberts vai mape, tad ir alibi. Saprotams – tā ir māksla.
Plenērā satiekas ne tikai radoša personība ar vietu, kura jāizzina, bet arī notiek jaunas iepazīšanās. Šoreiz tie ir ukraiņu mākslinieki, kas dzīvo Ukrainā un ārpus tās. Pāris dalībnieki ir no Ungārijas. Mēs divas no Jelgavas – es un Kate Seržāne. Protams, vakara sarunās pieskaramies tēmai – karš Ukrainā. Valsts ir liela, un šeit to nejūt. Tikai ziņās ik dienu tiek minēta statistika par bojāgājušajiem. Nedēļa ir piesātināta ar vizuālo informāciju par vietu, kur esam nokļuvušas, pilna ar emocijām tikšanās brīžos un jaunatklājumiem, dodoties pilsētas dziļumos.
Ir diena, kad mums izdodas nokļūt tuvāk Karpatu kalniem. Kalnos mūs pārsteidz negaiss, kas tikpat ātri beidz ducināt, kā iesācis. Un pēc lietus mūsu skatam paveras skaists skats – kalni sāk elpot. Virs koku galiem paceļas kūpošas miglas strēles, kas izplūst un aizplūst zilganās tālēs. Tagad ir izskaidrojums zilo un violeto toņu niansēm ukraiņu mākslinieku darbos. Tie redzami ne tikai kalnu ainavās, bet arī pilsētas atmosfērā. Mēs no ziemeļiem, un mūsu acs saskata daudz vairāk pelēcīgā. Tas apstiprinās atgriežoties, jo atpakaļceļa bildēs aiz autobusa loga parādās smalki pelēcīgā, jūtīgi zaļā mūsu pavasara ainava. Esam atpakaļ, un ziedonis, kas aizsācies Ukrainā, turpinās ar pilnu sparu pie mums mājās. Divi ziedoņi vienā pavasarī.
