Strauji uzziedējuši ceriņi un kastaņas, karstums kā vasarā. Šādā laikā vakarpusē patīkami staigāt gar upēm – gan Lielupes, gan Driksas tuvums atvēsina. Pagaidām vēl ir iespēja aiziet līdz pļavai, kur ganās savvaļas zirgi, drīzumā te paredzēti vērienīgi darbi. Grūti iztēloties, kā šī vieta izskatīsies pēc tam. Civilizācija tiecas iekarot arvien jaunas teritorijas. Pirms pāris dienām vēroju saulrietu Lielupes krastā, redzēju zirgu auļošanu pāri pļavai, izskatījās iespaidīgi. Arī saules rietēšana bija skaista.
Šoreiz saulrietu tēmu izmantošu stāstam par laikmetīgās mākslas izstādi “Pārnēsājamās ainavas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lai saprastu izstādes vēstījumu, ir vērts iepazīties ar igauņu mākslinieka Enno Halleka darbiem (tie gleznoti uz apaļiem koka pamatiem ar eļļas krāsām, nedaudz atgādinot glābšanas riņķus). Viens no šiem apgleznotajiem apļiem tā arī saucas “Pārnēsājamais saulriets”. Izstādes katalogā var lasīt: “Baidoties no Igaunijas atkārtotas nonākšanas Padomju Savienības ietekmes zonā, Enno Halleka ģimene 1943. gadā ar tēva zvejas traleri devās uz Zviedriju.”
Mākslinieks dzimis 1931. gadā, 50. gados studējis Zviedrijas Karaliskajā mākslas akadēmijā Stokholmā, kur vēlāk strādājis par pasniedzēju. Kā jau var nojaust, izstāde veltīta tiem māksliniekiem, kuri dzīvojuši ārpus savas dzimtenes. Vēlme iemūžināt un “pārnest” saulrietu simbolizē netveramās lietas, kuras dzīvo atmiņās. Izstādes ekspozīcija iedalīta piecās daļās ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: Gotlande, Berlīne, Parīze, Ņujorka un Monreāla. Vairāki latviešu mākslinieki, kuru darbi šeit redzami, ir zināmi: Daina Dagnija, Sigurds Vīdzirkste, Laris un Niklāvs Strunkes, Valdis Āboliņš. Ņujorkas ekspozīcija veltīta dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku neformālajai apvienībai “Elles ķēķis”, tās radošajām izpausmēm. Valdi Āboliņu varam iepazīt caur viņa rakstītajām vēstulēm un pastkartēm. Izejot cauri labirintam tumšajā telpā, nonākam pie neparastajiem Žaņa Valdheima zīmējumiem. Izstādes kuratori aicinājuši mūsdienu māksliniekus reflektēt par šo tēmu, viena no iespaidīgākajām ir Artūra Virtmaņa instalācija “Uz neatgriešanās tiltiem”. Domājot par redzēto, rodas jautājums: “Kas gan būtu tas vērtīgākais, ko ņemt līdzi, nokļūstot bēgļiem līdzīgajā situācijā?”
