Labdarība. Pietiek atdot to, kas paliek pāri, ir nolietojies, apnicis vai nederīgs, un justies kā labdarim, jo esmu taču tas, kas dod.
Labdarība. Pietiek atdot to, kas paliek pāri, ir nolietojies, apnicis vai nederīgs, un justies kā labdarim, jo esmu taču tas, kas dod.
Kas ir labdarība un vai vispār šā vārda jēga nav netīšām pazaudēta? Tā iegājies, ka par labdarību saucam akcijveida pasākumus, kur vieni ir devēji, otri ņēmēji. Ar ko atšķiras tas, ko saucam par labdarību, no cilvēciskuma, kad katrs cilvēks, mazliet pastūmis malā savu egoismu, atlicina laiku, naudu vai varbūt savas spējas cita labā. Otra cilvēka vajadzību saredzēšana – tas ir dzīvesveids bez skaļa nosaukuma, tāpēc ne tik spilgts un atraktīvs –, bet labdarība ir kaut kas tāds, ar ko var pazīmēties vismaz savas pašapziņas priekšā.
Gadījies dzirdēt, ka visas drēbes, no kā laiks atbrīvoties, cilvēki nogādā baznīcā. Reti kad var dzirdēt, ka kāds maisu ar šādu saturu klusu noliek pie pilsētas atkritumu tvertnēm. Tiem, kas meklē konteineros, arī kaut ko vajag. Kāpēc apvalkātas drēbes viņiem būtu jāsaņem dievnamos, nevis pie “misenēm”? Netieku galā ar jautājumu, kas ir labdarība. Viena liela šokolādes tāfele un pilnīgi jauns plīša zaķītis kaimiņbērnam ar netīru muti, kad viņš vienmuļi kuļā kājas neslaucītā un vēsā istabā, ir attieksme, nevis labdarība. Bet turīgāko nolietotā gultas veļa nabagiem reizēm ir labdarības akcijas piepildījums. Varbūt saprātīgāk ir, nevienu neaizvainojot, šo visu nolikt tepat pie konteineriem. To nesauks par labdarību, bet par situācijas izpratni un pieklājīgu attieksmi pret sevi pašu un to otru… kam vajag.
