Līgo ir aizlīgots, un jūnijs tuvojas savam finišam. Kad gatavojamies gada visgaidītākajai dienai – vasaras saulgriežiem un Līgo vakaram –, domājam, kā tas būs, ko darīsim, kā šajā brīdī iekļausimies dabas procesos.
Liels pārsteigums vai pat apbrīna mani pārņēma agrā Līgo dienas rītā, kad, braucot no Rīgas uz Valmieru, nācās vērot “trakos”, kas pa vienam vai nelielos bariņos, ekipēti spilgtās vestēs, skrienot, soļojot vai uz velosipēda pa šosejas kreiso pusi dodas Valmieras virzienā. Bija septiņi no rīta. Apbrīna pārņēma brīdī, kad sapratu, ka tas ir skrējiens no tumsas uz gaismu, 107 kilometru garš, kas ilgst vairāk par astoņām stundām, skrējiensoļojums Rīga–Valmiera 2018, kas aizsācies jau naktī.
Pēc skrējiena pasekoju rezultātiem – šoreiz ātrākais garo ceļu pieveica astoņās stundās un 18 minūtēs. Izrādās, šī ir jau piektā Gladiatoru pastaiga – piektās jubilejas mūslaiku leģendārais skrējiensoļojums, kurā piedalījās 170 skrējēju no deviņām valstīm, bet līdz finišam tika 127. Starp “trakajiem” bija arī 20 spāņu karavīri. Skrējiens Rīga–Valmiera ir noticis piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam. Atjaunots 2014. gadā un turpina Latvijas ultramaratonu tradīcijas jau kā Latvijas čempionāta posms ultra garajās distancēs, taču šodien tas kļuvis par labdarības pasākumu. Tas ir vienīgais skrējiens Latvijā ar ierobežotu dalībnieku skaitu. Uz 107 vietām starta sarakstā pieteikšanās notiek 107 dienas pirms skrējiena datuma, un dalībnieki par iespēju piedalīties maksā. Vai varat iedomāties tā sākt Līgo dienu – divpadsmitos naktī, paņemot sveicienu no Mildas Rīgas sirdī un skrienot to aiznest līdz Sīmanim Valmieras centrā? Skrējiens ir pabeigts, pieskaroties Sīmana baznīcas durvju kliņķim. Tā arī tas saucas – ar smaidu līdz kliņķim.
Kamēr, ar auto pabraucot garām stiprajiem ļaudīm, sasniedzām pēdējo jeb pirmo vistuvāk Valmierai, ievērojām pavadošo auto ar tablo uz jumta. Tas rādīja 07:48:42. Tātad šis skrējējs ir jau noskrējis šo laiku un tuvojas finišam. Neiedomājami. Kā to var paveikt? Līdz Sīmanim palikusi vairāk nekā pusstunda.
Mēs viņus atstājām aiz sevis tālu aizmugurē un iebraucām Valmierā ar skaistu: “Sveiciens varoņiem! Sīmanis gaida!”. Tas, protams, bija sveiciens viņiem, ne mums, bet prieks par tiem, kas kļūst par varoņiem bija arī mums. Skaisti iesākt Līgo dienu, sevi pārvarot un paveicot kaut ko tik brīnišķīgu. Kad garām braucot, atskatījos sevī koncentrējošos skrējējos, nodomāju, ka tā ir uzvara pār negribēšanu, uzvara pār sevi.
