Vasara ir pilnbriedā. Eju pa Jelgavas mazajām ieliņām – dārzi līkst ziedu pārbagātībā, pilnie ābeļu zari liecas aizvien tuvāk zemei, un melnās upeņu ogas vizuļo, šūpodamas tikko nolijušā lietus lāses.
Latvija ir brīnumu zeme – re, ielija Pēterdienā, un nu līs septiņas dienas pēc kārtas! Un vai tad tā nenotiek? Līst, ka plīkš vien, un mēs smejoties sakām: ”Tā jau tam jābūt, ja ielīst septiņu brāļu dienā.” Un vēl mēs sakām: “Līst kā pa Jāņiem”, un pat sausākajā vasarā Jāņos uzlīst. Un vēl mēdz teikt: “Līst kā pa Dziesmu svētkiem.” Un es nevaru atcerēties nevienus Dziesmu svētkus, ka kādu dienu nebūtu lijis.
Tā tam jābūt, tāda ir Latvijā lietu kārtība. Jo Latvija ir īpaša zeme, jo tikai Latvijā aiz mājas pļavā augusi zālīte ir ar tavas veselības spēku, tikai Latvijā, pie uguns sēžot, dūmiem var rādīt pigu un tie padevīgi aiziet citā virzienā, tikai Latvijā ļaudis vasaras vidū sakur ugunskurus un vainagiem galvā dziedot iet pavadīt sauli.
Un dziesma skan tālu, tālu, pār pakalniem, norām, mežiem, pār rietošās saules telpu uz to neatklāto vietu, kur viss ir mūžīgs. Kur “pār gadskārtu Jānīt’s nāca savus bērnus apraudzīt”. Un mēs tā stāvam kalna galā un dziedam, un ar aizejošās saules stariem, ar vieglu vēja pūsmu mūs noglāsta tas dižais Jānis, kuram tik augsts kumeļš, ka “caur mežiem pieši spīd, mežu galos cepurīte”, un līdz ar viņu mūs apraudzīt nāk mūžības ceļus staigājušās mātes, tēvi un tēvutēvi. Viņi sastājas tāds milzīgs pulks. Un tā mēs visi stāvam vainagos un dziedam.
Kad būs pavadīta saule un aizkurts Jāņu ugunskurs, kad ēnas šaudīsies pār līksmo dejotāju sejām, paskaties, vai tur nepazib tava smejošā vectēva acis, vai tai stāvā pret gaišajām nakts debesīm neatspīd tavas vecvecmāmiņas mugura. Mēs nekad neesam vieni, nevienos svētkos. Mūsu senči vienmēr ir klāt, ja mēs tos saucam ar tām dziesmām, kuras viņi ir dziedājuši, ja godājam un turam ritmu, seno dabas un cilvēku pasaules ritmu. Tāpēc ir jāsvin Jāņi pa īstam, ne tikai mūsu bērnu, bet arī mūsu senču dēļ. Ik jaunu gadu.
Vai jūs bijāt Dziesmu svētku gājienā, vai esat šajās dienās staigājuši pa Rīgas ielām? Vai nav tā, ka Rīga uzziedējusi krāšņajos sievu brunčos, viņu līganajās kustībās, greznajos vīru svārkos un viņu brašajā, staltajā stājā? Un man gribas ticēt, ka ikreiz Dziesmu svētkos piedalās arī tie pirmie dziedātāji, tie ļaudis, kam bija pārliecība – Latvija ir skaistu, drošu un gudru ļaužu zeme.
Pretskats
00:00
12.07.2018
83