Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais – gadiem ritot, šī atziņa apstiprinās arvien biežāk. Publiski redzamāks apliecinājums varētu būt modes pasaulē, taču piemēru netrūkst arī citās jomās. Tā, padzirdot par mācību procesa izcelšanu ārpus klases sienām kā mūsdienīgas izglītības jaunievedumu, nāk prātā manas ar fizikas apguvei noderīgiem instrumentiem pavadītās stundas skolas pagalmā vai sēšana un ravēšana labākai botānikas izpratnei izmēģinājumu lauciņa dobē. Bet nupat aizvadītais nakts pusmaratons, kur finišējušo sarakstā jau otro gadu atrodas pa apšaubāmam un līdz ar to ātrākā mūsu pilsētas skrējēja balvu nepelnījušam “jelgavniekam”, licis padomāt, ka laikam jau tā “pa riņķi” kustas ne tās pozitīvās lietas vien.
Pirms daudziem gadiem, kad mūsu mazpilsētas komanda jaunatnes volejbolā kārtējo reizi bija pārspējusi rīdzinieces, Latvijai pavērās iespēja deleģēt divas spēcīgākās meiteņu vienības uz Vissavienības spēlēm Voroņežā. Vienai gan bija jābūt no laukiem, un, tā kā mēs bijām šim nosacījumam “krietni tuvāk”, tika izlemts pārcelt mūs uz vienas tādas lauku skolas internātu, kur tad arī pēdējo pusgadu dzīvojām, trenējāmies, mācījāmies un līdz ar astotās klases beigšanas atestātu nopelnījām kāroto iespēju no tālaika perspektīvas tālajam un interesantajam braucienam. Šaislaikos tādai “dzīvesvietas piesaistei”, protams, būtu pieticis ar elektronisku deklarēšanos (kāda jau arī manīta pēc stingrāka nolikuma rīkotos novada pagastu mačos).
Dzenot pēdas kārtējam ātrākā jelgavnieka balvas laureātam (šoreiz – īstajai pusmaratona laureātei), pa ceļam uzzinu, ka tāda neliela mānīšanās pēc pašu domām gluži nevainīgā nolūkā skrējēju rindās gadās ik pa laikam. Kāds “Stirnu buka” kalnu sprintu uzskrējis māsas vietā. Kāds citā skrējienā piedalījies ar sievas numuru, “lai viņai labāks laiks sanāk”. Un kā šajā gadījumā – kāds varbūt “tāpat vien” pamēģinājis pieteikties uz bezmaksas kvotām jelgavnieka statusā.
Parasti “sīkā” blēdība atklājas, kad jokdaris pārcenties un rezultāts sanācis aizdomīgi labs. Nekādu sodu jau tādam neuzliksi, ja nu vienīgi pakaunināšanu. Ja līdzēs – labi, ja ne – nākamreiz droši vien centīsies būt gudrāks.
Tā kā “Pretskata” rubrikā parasti apceram kultūras lietas, vien jāpiebilst, ka tieši ar to, jādomā, visdrīzāk saistīts arī viss minētais. Katrā ziņā – ar sporta jēdzienu tam nav nekāda sakara.
