Eglei ir diezgan nestabila sakņu sistēma. Citi koki lūst, bet tās – ārā ar saknēm. Treknu skuju pilnas, lieliem smukiem čiekuriem, bet, kad nāk vētra, – tā ar saknēm…
Eglei ir diezgan nestabila sakņu sistēma. Citi koki lūst, bet tās – ārā ar saknēm. Treknu skuju pilnas, lieliem smukiem čiekuriem, bet, kad nāk vētra, – tā ar saknēm…
Par saknēm, to dziļumu, pamatīgumu jādomā arī janvāra notikumu sakarā. Kad pie atceres ugunskuriem pulcinātajiem bērniem un jauniešiem jautā, vai ģimenēs barikāžu laiku piemin kā svētu laiku, bērni ir izvairīgi, jo viņi zina, kāda atbilde būtu labāka, bet melot negribas.
Kad jautāju bijušajiem tā laika aktīvistiem, kāpēc par to viņi paši vismaz reizi gadā nerunā ar saviem bērniem, nav skaidras atbildes…
Varbūt kauns no tā laika vienotības? Bet katrai lietai savs laiks, un diez vai sabiedrība, kas sevi sauc par demokrātisku, var attīstīties, ja joprojām būtu vienoti visur un visā.
Pirms četriem gadiem notikušajā un šogad atkārtotajā atceres pasākumā LTV 1 Elita Veidemane teica, ka, viņasprāt, ja mēs arī turpmāk sēdēsim un atcerēsimies pagātnes notikumus, tad kaut kas nav īsti kārtībā. Un tiešām – ja tikai televīzijā un tikai bijušie tautas līderi –, tad nav kārtībā.
Varonība nav realizēt to, ko tavs laiks tev atvēl. Varbūt ir kauns, ka kādu laiku mazliet jutāmies kā varoņi. Nu tas ir izplēnējis. Zemapziņa stāsta, ka patiesībā turpmākajos gados varējām labāk, godīgāk, īstāk. Bet – mācāmies taču.
Atzīstot to, ir viegli kaut reizi gadā paskatīties vismaz uz paša barikādēm, ja tās vēl nav noārdītas, vai savu ugunskuru, ja tas vēl kuras, un atzīt tā laika piepildījumu un šā laika iespējas.
