Ceļa sentiments. Ceļa alkas. Tā savulaik rakstīja Ziedonis.
Tik dažādi ceļi. Ikdienas iešanas, steigšanās, kur ceļš tevi mazliet tā kā nodeldē, apēd, un tu tāds nedaudz nodilis, mazliet mazāks dodies mājās, vilcienā centies sarauties, lai netraucētu, lai tev nepieskartos, un tā tu dilsti un deldē ceļu, līdz kādu vakaru esi sarāvies jau tik maziņš, ka, mājās ienākot, tevi nemaz nepamana, un tēja krūzē garo, un nav, kas to izdzer.
Ir arī tie barojošie, saucošie, vilinošie ceļi – vasaras ceļi, kad iekāp mašīnā un brauc, kur acis rāda. Vai baltie, līkumotie riteņojamie, kājām ejamie ceļi, tad vēl laivojamie ūdens ceļi. Tad tu atgriezies mājās liels un stiprs, ceļa pabarots. Pilnas kabatas laimes gliemezīšu, pilnas kurpes mazu akmentiņu, pilnas acis saulrietu un saullēktu, pilna mute dziesmu un stāstu.
Es atkal esmu ceļā. Soma uz muguras, ritenis zem kājām. Esam tāds bariņš. 1. janvāra naktī, budēļos iedami, sarunājām augusta vidū satikties uz ceļa ar riteņiem un aizbraukt uz trim dienām kaut kur, vienalga uz kurieni, galvenais, ka ceļā. Nu, braucam! Kāpjam ar riteņiem vilcienā un braucam līdz Varakļāniem. Un notiek brīnums – kad tu tāds, ceļa sajūsmināts, iekāp vilcienā, pēkšņi ir tik daudz sarunu biedru un jautrības. Kāds pieklājīgi ģērbts vīrišķis laipni palīdz ienest riteni vilcienā. Jauna meitene pamet acis no savas viedierīces, pasmaida un saka: “Te var nākt sēdēt!” Omulīga paskata dāma priecīgi stāsta, ka viņa jau Krustpilī kāpšot ārā, bet ka Īdeņā, uz kurieni taisāmies aizbraukt, ir labas viesu mājas. Kāda vecīte pašadītā vilnas jakā, spieķīti pie rokas, labsirdīgi smaidot, klusi nočūpstina: “Tā ja, tā ja!” Un vecs, vecs vīrs novalkātā, brūnā svārkā, sirmu bārdu mūsu ceļabiedram sāk izprasīt, no kurienes viņš tāds, uz kurieni brauc, kāpēc. Vai bērni arī ir? Un ko viņš dara tad, kad nebrauc uz Varakļāniem? Un par ko balsot vēlēšanās? Mūsu ceļabiedrs atkal – vai sēnes mežā viņu pusē aug? Un kādas zivis var nomakšķerēt? Un kādi zvēri ir redzēti mežā? Un sākas stāsti, sākot jau no 1935. gada, kad vecītis dzimis. Un tad es izvelku savu konfekšu tūtiņu un jautāju: “Negribas konfektes?” Pastiepjas bariņš roku, un tā pusvagons ēdam šokolādes konfektes. Nu, vai nav jauki? Ir sācies ceļš! Priecīgais, vēlīgais, barojošais ceļš.
Un vēl ir tas ceļš, kas ejams pašam pie sevis. Varbūt tev tas ir svētceļojums uz Aglonu, varbūt tās ir zvēru takas mežā, varbūt tā ir stāvēšana uz vietas un skatīšanās, kā riet saule.
Ceļa sentiments.
Es stāvu uz nopļauta kviešu lauka un klausos gājputnu balsīs, kas pamazām salido vienkopus. Ceļa sajūta.
