Rudens ir tik skaisti smeldzīgs gadalaiks – dzestrums, migla, gājputnu kliedzieni, dienās vēl silta vasaras dvesma, kā atgādinājums, kā atvadas, kā solījums. Rainis, dzeja, apcere, iekšupvērstība, saskaņošanās, kopība – tāds man izskatās Latvijas rudens. Ir divas lietas, par ko šai laikā esmu priecājusies – par Dzejas dienām, Raiņa “Pūt, vējiņiem” Nacionālajā teātrī un savu, gandrīz vai ķermenisku atskārsmi par tādu cilvēciski grūti kopjamu prasmi kā palaišana.Dzejas dienas ik gadu es gaidu. Tas ir tik vienkārši un skaisti – dzejnieks lasa dzeju no savām saburzītajām piezīmju lapām Jelgavas, Rīgas, Liepājas, Jēkabpils un citu Latvijas pilsētu ielās un pulcē ap sevi ļaudis, un kaut uz brītiņu izsit tos no ikdienības, skriešanas, nokavēšanas un paspēšanas domām. Un es jūtos pacilāti un lepna, ka piederu šai tautai, kas dzejai svin svētkus, kas svin svētkus lieluma domām. Un par to Rainim paldies: paldies, ka devis mums lieluma domas, ka pierādījis citām tautām un pirmām kārtām jau mums pašiem, ka latviešu valodā ir iespējamas tā domāt un rakstīt. Paldies, ka piedzimis septembrī, diez vai citlaik mums būtu radusies šī Dzejas svētku tradīcija. Redzot tik daudzus ieklausīties un domāt gribošus ļaudis tik dažādās Latvijas vietās, es skaidri zinu, ka ar mums viss ir kārtībā. Varbūt Raiņa lieluma domas ir tas galvenais latvieša un Latvijā dzīvojošā identitātes kods, kas veido tautas vienotu domas lauku. Ir noticis kaut kas labs, es nodomāju, kad noskatījos Nacionālā teātra jauno iestudējumu “Pūt, vējiņi”. Tāda sajūta kā saulgriežos, kad gaisma lēnām, bet nenovēršami atgriežas. Raiņa lieluma domas, kas izskan un modina no zemapziņas dzīlēm citas, neesošas, bet kaut kad dzīvotas dzīves manī. Gāju pa mežu ar nazīti rokā, kā rudeņos iecienījuši darīt tik daudz Latvijas ļaužu, un sajutu to domu par palaišanu. Jā, tieši sajutu, jo ar prātu to biju zinājusi jau sen. To, ka nepieķeršanās lietām, notikumiem, cilvēkiem, savam veidolam, ir vienīgais veids, kā palikt dzīvam, kā dzīvot klātesošu un pilnskanīgu dzīvi tajā vietā un laikā, ar tiem cilvēkiem un sevi tādu, kāds katrs esam. Par bērnu palaišanu savā, pašu radītā un koptā dzīvē; par ideju palaišanu, lai tās apaugļojas, citu domas satikušas; par vasaras palaišanu, lai tā ierudeņojas rudens krāšņumā, ieziemojas ziemas stingumā un ceļas atkal citāda un spirgta augšā; par laika palaišanu, skatoties spogulī pirmajā vītumā, drauga sirmajā atspulgā. Par cilvēku, notikumu, sapņu, pūļu, centības palaišanu, lai tās apmīļoti aizvējo, jo nekas mums nepieder un neko mums nevar atņemt. Lai viegls, apmīļots un palaižams šis rudens laiks! Dzīvojam!
