Vasara kā jaunība kavējas un neiet prom. Nu ko tu smukam padarīsi! Vai izdodas atvasaru un jaunību vēl baudīt? Man – jā, un ziniet – kā? Sākumā ar piespiešanos, bet nu jau ar gaidīšanu – ļauties ikrīta skrējienam un rīta peldei. Kā to darīt? Vienkārši – piecelies agrāk, aizskrien līdz Lielupei un, plunkš, meties ūdenī iekšā! Tā var darīt līdz Jaungada ballei un vēl ilgāk, ja upe neaizsalst. Var lēkt arī āliņģi, bet pilsētas centrā ar āliņģa noturēšanu neaizsalušu ir tā, kā ir. Noteikti vajag mēģināt, to var katrs, un tas nemaz nav grūti. To mēs ar vīru un suni darām jau ceturto gadu, un tiešām ir labi. Sākumā vajag pieradināt sevi pie aukstas rīta dušas, mazliet ilgāk sevi tai aukstajā ūdeni paturēt, lai ķermenis pierod. Un tad viegls rīta skrējiens kādi kilometri trīs līdz Lielupei.
Kādā izredzētā vietā mēs dzīvojam – mums visapkārt ir ūdeņi – Lielupe, Svēte, kur nu vēl dīķi un dīķīši. Kad esi aizskrējis līdz upei un sakarsis, taisni vai gribas atsvaidzināties vēsajā ūdeni, papeldēt kādu aplīti un kāpt ārā. Kas tā ir par baudu – lēnām slaucīties un ģērbties, asinis tik strauji riņķo un ir pat silts. Tad raits skrējiens atpakaļ uz mājām.
Tas viss aizņem tikai stundu! Bet cik tā ir vērtīga – esi izelpojies, izvēdinājis plaušas, asinsrite paātrinājusies, pats atspirdzinājies. Un vēl jau skaistākais – esi bijis klāt tik dažādajās dabas norisēs, kuras citkārt nemaz nepamanītu. Kādus tik saullēktus nav nācies redzēt, miglas un sarmas rītus pār upi, mēnesnīcas ziemas rītos, kad ausma blāvi iekrāso austrumu pusi, atlidojošos gājputnu kāšus pavasarī un aizlidojošos rudenī, pīļu un zosu barus upē šūpojamies un barojamies tālajam lidojumam uz dienvidiem, briedēnu pilsētas centrā, lapsēnu… Ap saules lēktu daba ir visskaistākā, tieši ap saullēkta laiku daba, šķiet, it kā pierimst – gaida dienas piedzimšanu.
Bet ir nācies arī sniegotos, vējainos, krusas un lietus pilnos rītos skriet peldēt. Tad parādās tas otrs jaukums, kas piemīt šai nodarbei, – savas gribas rūdīšana, vara pār savu negribu, nevaru, esmu piekususi, man nāk miegs. Kad par spīti tai balstiņai, kas visu laiku tevī dīc un čukst visādus ieganstus, kāpēc šodien to nedarīt, tomēr esi bijis rīta spirgtumā laukā, kāds tas ir prieks! Kā gan atteikties no šīs dāvanas, kas neko nemaksā un prasa no tevis tikai mazliet gribas, mazliet drosmes, mazliet uzdrīkstēšanās un veselīga trakuma.
Atvasara mūs mīl un lutina. Vēl nav par vēlu izdarīt ko sajūsminoši traku. Varbūt izdodas vasaru un jaunību noturēt.
