Novembris. Latvijas mēnesis. Miglas mēnesis. Tumsas mēnesis. Veļu mēnesis. Mūsu zeme kaila, caurspīdīga un mitra stāv tepat, ārā aiz biroja, skolas, istabas loga. Aiz braucošu mašīnu stikliem, aiz skārienjūtīgu ierīču, aizbāztu ausu un acu necaurlaidīgās sienas.
Pēdējā laikā man šur tur nācies runāt par latviskumu, par patriotismu. Kas ir latviskums? Kas ir patriotisms? Kāda būtu tava atbilde? Man saka: dziesmu svētki, tautastērps. Un vēl? Kas vēl? Tāds mulss un ilgs klusums. Man saka: kad vecmamma vēl bija dzīva, tad gan bija tā svētku svinēšana, tā kopā sanākšana, bet tagad nekā. Bet kāpēc nekā? Tu taču esi! Tu taču atceries, kā vecmamma svētku svinēja, atceries, kā viņa pīrāgus cepa un gaidīja visus ciemā. Kāpēc tagad to nevari darīt tu? Kāpēc tu to nedari? Vai tad tevis nav? Tu esi tukšums, miesa, kas aizpilda telpu? Kur tu esi? Kur ir tavas spožās acis un vieglie soļi, kas mazām kājām skraidīja vecmammai pakaļ?
Patriotu mēnesis būtu jāsāk katram savā dzimtā, svētot veļu vakaru. Aizdedzinot sveces un parunājot ar savām kaut aizsaulē mītošajām vecmāmiņām un vectētiņiem, mātēm, tēviem, stāstot bērniem savas dzimtas stāstus. Atceroties tās mūžības ceļus staigājošās mātes simtiem gadu atpakaļ, kuras ir atnesušas dzīvības ķēdi līdz tevim, tos tēvus, kas kopa mūsu zemi un cīnījās par sirdī kvēli degošu un azotē rudens vējos sildīto vārdu – Latvija. Mēs nedrīkstam pārraut šo ķēdi. Cik tu būsi godājis savus senčus, tik arī dzīva būs Latvija, cik būsi sakopis savu sētu, tik arī skaista būs Latvija, cik būsi skolojis savu prātu, tik arī gudra būs Latvija, cik būsi pratis svinēt savus svētkus, tik arī pastāvīga būs Latvija. Cik būsi modināt, urdīt, iepriecināt spējis, tik modra, darbīga un priecīga būs Latvija. Un pats galvenais – pat ja neko tādu nekad neesi darījis vai domājis, tu vari sākt tagad. Katru brīdi tu vari sākt un veidot Latviju. Tu esi Latvija! Jo “Latvijai jāpalīdz dzimt, katru brīdi no jauna” ( I.Ziedonis).
Novembris ir Latvijas mēnesis – drēgnākais un nemīlīgākais mēnesis, tieši tāpēc, lai mūs pārbaudītu, cik ļoti mēs esam šeit piederīgi.
