Ja Lāčplēša dienas vakarā paskatītos uz Latviju no putna lidojuma, tā izgaismotos tūkstošiem mazās uguntiņās un kilometriem garās uguns upēs, kas novembra drēgnumā un miglā pilsētās un ciemos līgani plūst uz piemiņas vietām, veltītām brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Bet nedēļu vēlāk jau svinam priecīgāku notikumu – Latvijas dzimšanas dienu –, joprojām prātā un sirdī paturot tos, kas par valsti nolikuši savu galvu.
Dzīvojam patiešām īpašā laikā, jo šī dzimšanas diena būs citāda. Latvijai apritēs simts. Ir kritizēta gan svinībām atvēlētā summa, gan katra sīkākā notikuma veltīšana simtgadei, tomēr iespēja piedzīvot šo dienu ir jānovērtē. Īpaša sajūta ir arī uz ielas redzēt pretimnācējus, kam pie drēbēm piesprausts karodziņš sarkanbaltsarkanajās krāsās. Vēl viens veids, kā latviešiem parādīt savu vienotību – zinām savu vēsturi un lepojamies ar savu tagadni. Lai kā arī ikdienā dažkārt sūrotos par to, kā mums nav, un aizmirstu pieminēt to labo, kas ar mums ir noticis. Ka dzīvojam zemē, kur valda miers, ka mums ir vārda un izvēles brīvība. Jā, esam saņēmuši arī mācības, taču kopumā dzīve ir gājusi uz augšu.
Pirms pāris nedēļām kāda paziņa, dzirdot, ka man patīk novembris, izbrīnījās – nevienu citu, kuram patiktu pelēkais un drūmais laiks, viņa nezinot. Taču katram gadalaikam ir savas priekšrocības, un tādas ir arī šim mēnesim. Mājās var sadegt sveces, gaismu virtenes, iekurt krāsni vai kamīnu un saaicināt ģimeni un draugus uz kopīgu vakarēšanu. Kad saules gaismas un siltuma kļūst mazāk, cilvēki kļūst tuvāki cits citam. Dārza darbi apdarīti, vakari top garāki, un tad var arī kopā noskatīties kādu filmu, uzspēlēt galda spēles vai apmeklēt teātra izrādi vai koncertu. Un, ja valsts simtgades priekšvakarā tas ir rokoperas “Lāčplēsis” atkārtots iestudējums, kura laikā kamols kaklā sakāpj ne vien skatītājam, bet arī māksliniekiem, 18. novembra gaidīšanas laiks iegūst citu sajūtu.
Valsts dzimšanas dienu ikviens aicināts sagaidīt rakstainos cimdos. Rakstu rakstiem izrakstīti, vecmāmiņas sirds siltuma caurvīti, tie ir kas vairāk par apģērba gabalu. “Latviešu cimdi ir pārlaicīga vērtība – tie pastarpināti stāsta par Latvijas vēsturi, jo bijuši nepieciešami gan strēlnieku kaujās, gan tālajā Sibīrijā, gan tepat Latvijā, ikdienas darbus darot,” teic aicinājuma autori. Cimdu rakstu un krāsu kombinācijas ir bezgalīgas, tomēr katram Latvijas novadam bijušas savas raksturīgākās. Zemgalei tie esot zaļie un brūnie toņi. Zemes toņi.
Lai mums silti un ģimeniski svētki! Jo Latvija sākas no ģimenēm. Es esmu Latvija. Mēs esam Latvija!
