“Klusu, lēni un tikko nojaušami kā pēc garas, tumšas nakts rīta saule izcēlās vakar, 1918. gada 18. novembrī, puspiecos vakarā brīvā, neatkarīgā, apvienotā Latvija.” To tikai nākamajā dienā varēja izlasīt laikrakstu slejās, jo lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nezināja par visiem tik nozīmīgo faktu – Latvijas valsts piedzimšanu. Vienīgā fotogrāfija, kas liecināja par notikušo, ir 34 gadus jaunā fotogrāfa Viļa Rīdzenieka kadrs ar 38 valstvīriem un koristiem, dziedot “Dievs, svētī Latviju”. Fotogrāfijā var redzēt, ka skatuve rotāta ar sarkanbaltsarkanu apjomīgu auduma gabalu. Tā trīs svītras bija vienādā platumā, jo toreiz steigā vēl nebija izlemts, ka sarkanbaltsarkano krāsu attiecībām jābūt 2:1:2.
Ja gribat šodien šo relikviju – lielformāta kolorēto fotogrāfiju “Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī” – aplūkot klātienē, sajust tās auru, līdz
2. decembrim tas iespējams Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Nu jau vairākus gadus ik novembri unikālā fotogrāfija, kas kļuvusi par simbolu, tiek izlikta apskatei. Un tad atkal tā tiks rūpīgi noglabāta muzeja krājumā speciālā saudzēšanas režīmā.
Par to, kādi laika apstākļi bija aiz loga, grūti spriest, taču atmosfēra senajā bildē ir gana eksotiska. Varbūt pie vainas ir palmām līdzīgie zaļie augi un citas detaļas zālē. Varētu būt, ka 18. novembris toreiz bija slapja diena. Par to liecina mākslinieka Jāņa Kugas, kas bija skatuves scenogrāfs, atmiņas. Ceremoniju viņš noskatījies slapjām kājām, kas iegūtas, dzenājoties pa Rīgas ielām, meklējot milzīgo auduma gabalu dekorācijai.
Pēc simts gadiem 18. novembris 2018. gadā bija skaidra un koši pelēka diena, kā jau šajā laikā pierasts. Vismaz Jelgavā. Netipiski novembrim netālajā kaimiņmājā redzēju uzziedējušu baltu puķuzirņu pudurīti.
Ceru, ka katrs šo dienu izjuta dziļi personīgi un tāpēc atšķirīgi. Katram sava Latvijas sajūta.
Ļoti labi iztēlojos skatu, ka šajā 18. novembrī kādā vietā Latvijā pie mājiņas mežā, kas celta laikā, kad Latvija tikko bija radusies, plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Tas ir ar pareizo krāsu proporciju, un to aplūko tikai apkārt augošie koki, sīkie putniņi, kas te palikuši ziemot, kāds meža zvērs un mana mamma. Viņa svētku agrā rītā ņem koka kāpnes un paceļ sarkanbaltsarkano karogu par godu tiem, kas šeit līduši līdumus, būvējuši un kopuši mūsu zemi, dzīvojuši un izdzīvojuši, veidojuši Latviju pirms mums.
