Lielie valsts simtgades svētki pagājuši, un dzīve pamazām atgriežas ikdienas ritmā. Toties iespaidi palikuši. Par īpašas svētku noskaņas radīšanu bija rūpējusies vai visa Latvija, un jelgavnieki nav izņēmums. Ļoti pacentusies bija Jelgavas pašvaldības iestāde “Kultūra”, jo viens vērienīgs pasākums sekoja otram. Grandiozais svētku lielkoncerts “Mēs esam Latvija” Zemgales Olimpiskajā centrā tieši 18. novembrī ar septiņiem simtiem mūsu pilsētas dziedātāju, dejotāju un mūziķu nebūt nebija vienīgais pasākums.
Par godu pilsētas atbrīvošanas gadadienai no bermontiešiem tika sarīkots ļoti kvalitatīvs Jelgavas kamerorķestra koncerts kultūras namā. Par kvalitāti koncertiem, kur uz skatuves ir diriģenta un reizē arī mūsu pašu Mūzikas vidusskolas pedagoga Aigara Meri vadītais kamerorķestris, esam pārliecinājušies ne reizi vien. Sevišķi pārdomāta, kā vienmēr, bija programmas izvēle. Dažāda un šoreiz arī ļoti latviska. Sākot jau ar klasiķa Jāņa Ivanova Čella koncertu (solists Ēriks Kiršfelds) un turpinot ar mūslaiku populārajiem komponistiem Artūru Maskatu un Imantu Kalniņu. Vairākas starptautiskas balvas ieguvušais A.Maskata Tango izskanēja ritmiski pacilājoši, bet programmas nagla, protams, bija I.Kalniņa nenovecojošā Ceturtā simfonija. Programmas vadītāja Liene Jakovļeva atgādināja tās pirmos atskaņojumus nu jau tālajos padomju laikos, kas daudziem toreizējiem jauniešiem faktiski bija pirmā iepazīšanās ar simfonisko mūziku. (Pārpildīto filharmonijas zāli – tagadējo Lielo ģildi – labi atceras arī šo rindu autors.) Turklāt atšķirībā no padomju gadiem tagad A.Meri vadībā tika atskaņots simfonijas oriģinālvariants – ar solistes (Beāte Zviedre) dziedājumu noslēdzošajā daļā. Patīkami, ka abos minētajos svētku koncertos galvenā loma bija tieši Jelgavas kolektīviem.
Svētkiem sekoja ne mazāk jauks turpinājums. Tikai ar dienas pārtraukumu turpat kultūras namā atkal skanēja Imants Kalniņš – šoreiz gan roķīgākā – grupas “Menuets” izpildījumā. Tas gan nav Jelgavas kolektīvs, bet gluži bez mūsējiem neiztika – bundzinieks Ikars Ruņģis dzīvo mūsu pilsētā.
Žēl, ka dēlam, kurš bija ieradies apciemot Latviju no savas tagadējās dzīvesvietas Ukrainā, īsā atvaļinājuma dēļ neizdevās vērot visus jaukos pasākumus. Tomēr pirmssvētku noskaņa esot bijusi jūtama gan Jelgavā, gan galvaspilsētā, kur devāmies vērot festivālu “Staro Rīga”.
Un velti debatēt, vai vērts izšķiest naudu svētkiem. Svētki tautai ir vajadzīgi.
